«Dvēseļu putenis» aktieris Oto Brantevics: Zemessardze ir katra latvieša pienākums
«Agrāk man speķis nelikās garšīgs, bet nu – dodiet tik šķēli, nolocīšu! Un ūdens! Tagad apzinos, cik liela vērtība ir ūdens,» saka Oto Brantevics jeb Artūrs Vanags no filmas Dvēseļu putenis. Trīs gadu laikā kopš iespaidīgās filmas pirmizrādes Oto dzīvē ir daudz jaunumu, bet pamati nav sašķobījušies.
Foto: Matīss Markovskis
Oto atnāk precīzi norunātajā laikā – it kā būtu speciāli stāvējis aiz ielas stūra un sarēķinājis soļus, lai pie vārtiņiem zvanītu minūti minūtē. Gara auguma, ar sarkanbaltsarkanu simbolisku karodziņu uz cepures. Pēc sarunas viņš paņem no galda apakštasīti un krūzīti, no kuras dzēra kafiju, aiznes sekretārei un jautā, kur traukus nolikt…
Redzēju karavīrus, kuri arī lika svecītes un pie sevis nodomāju – nav pareizi, ka es, jauns vīrietis, neesmu iestājies Zemessardzē.
– Skatos un nesaprotu – kā man tevi uzrunāt. Zinu, ka esi Oto, bet no filmas tevi zinu kā Artūru.
– Der abi varianti! Mani bieži nosauc par Artūru. Pēc filmas pat vecāki tā sauca! Filmēšanas komandai un aktieriem vienmēr esmu bijis Artūrs, nevis Oto. Joprojām ik pa laikam pienāk klāt kāds svešinieks un pajautā, vai neesmu Artūrs no Dvēseļu puteņa. Saku – esmu Oto, bet, jā, esmu arī Artūrs.
– Atceries 8. novembri, filmas pirmizrādes dienu pirms trim gadiem?
– Miglaini. Latviešu biedrības namā bija preses konference, tad intervija Latvijas Televīzijai un tad – filmas pirmizrāde. Visu dienu bija baigā skriešana. Atskatoties uz filmēšanas laiku, tagad šķiet, ka bija vieglāk, nekā toreiz likās. Šad tad parunājos ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, šad tad satieku Miķelsonu – aktieri Jēkabu Reini.
