Drosmes trenere Agnija Šmite: Svarīgi ir izcelt tieši to, ko varam, nevis to, ko nevaram
Lai piedzīvotu dzīvi kā ceļojumu – foršu un baudāmu –, ir vajadzīga drosme. Taču drosmīgas mēs varam būt tikai tad, ja uzticamies sev. Bet, lai varētu sev uzticēties, ir jāzina savas stiprās puses. Tāpēc noliekam pie vietas savu iekšējo kritiķi un ejam satikt savu īsto būtību!
Foto: Shutterstock
Konsultē
AGNIJA ŠMITE,
drosmes trenere un personīgās izaugsmes koučs
Ieraugot mirdzumu sevī, var ieraudzīt to arī pasaulē ap sevi. Bet, lai tas izdotos, ir sevi labāk jāiepazīst un jāstrādā ar sevi.
«Ja zinu savas stiprās puses, tad neatkarīgi no tā, kāda situācija, kāds cilvēks nāks man pretim, es stabili palikšu stāvam ar abām kājām uz zemes. Man nebūs jābaidās. Pretējā gadījumā man visu laiku gribēsies paslēpties vai dzīvot aizsardzības pozīcijā – bēgt prom vai pašai uzbrukt un dusmoties,» uzsver drosmes trenere Agnija Šmite.
Būtībā jau mēs visi esam piedzimuši kā nenoslīpēti dimanti – mums katram ir savs mirdzums, ko varētu nest pasaulē. Bet nez kāpēc kādā brīdī ierunājas tā iekšējā balss jeb iekšējais kritiķis, kas vienā laidā to tik dara, kā norāda, ko tu dari nepareizi. Viņa balsī klausoties, var arī aizmirsties, cik mēs patiesībā katrs esam unikāls un foršs. «Te arī sākas visas ķibeles – iekšējā kritiķa dēļ pat vairs neatceramies, kas tad ir tās mūsu stiprās īpašības. Viņš mums neatļauj izpaust visu savu būtību, lai varam skatīties uz dzīvi ar iedvesmu, ziņkāri un interesi. Piedzīvot dzīvi. Tā vietā dzīve pārvēršas par vienu nepārtrauktu problēmu, kas jārisina. Lai tā nenotiktu, ir svarīgi atkal nonākt kontaktā ar sevi un sevī paslēpto mirdzumu – to dimantu, kas pašam jāslīpē. Ieraugot mirdzumu sevī, var ieraudzīt to arī pasaulē ap sevi. Bet, lai tas izdotos, ir sevi labāk jāiepazīst un jāstrādā ar sevi,» saka drosmes trenere. Mums ir ļoti svarīgi izcelt tieši to, ko varam, nevis to, ko nevaram. Jo vairāk mums būs tā, ko varam, jo būsim atvērtāki pasaulei un vairāk varēsim pieredzēt arvien ko jaunu. Tikai darot var atklāt to, kas patīk, padodas un sagādā prieku.»
Vispirms noregulē savu kompasu
Mūsu prāts ir kā mūsu kompass – nosakām virzienu un tad dodamies tajā. Kas notiek, ja nepamani savas stiprās īpašības un stiprās puses? Tad tu vairāk domā par to, kā tev kaut kas nesanāks un neizdosies vai ko citi par tevi nodomās. Līdz ar to viss fokuss aiziet šajā virzienā un tu nepazināti mēģini izvairīties no visa, kas var neizdoties. Bet, ja to kompasu – prātu – noregulēsi iespēju virzienā, tad uz dzīvi sāksi skatīties pavisam citām acīm. Tad var notikt arī brīnumi.
