Do you believe in Jesus? Laimīgā Čižika nāvīgā dzīve
Čižiks, Papa Chi, Aivars Čivželis, savulaik arī Jurgstulajstus. Viņam piestāv daudzie vārdi, jo viņš ir cilvēks orķestris. «Mans uzdevums ir noformulēt dvēseli – reklāmai, dziesmai, koncertam,» viņš saka par sevi. Bet man sarunas laikā radās sajūta, ka Papa Chi pats ir ciešās un sirsnīgās attiecībās ar savu dvēseli, tāpēc viņa radošās idejas aizrauj daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs. Šobrīd kinoteātros un televīzijā skatāma viņa kinodebija – īsfilma Maukurs un zivs. Bet septembrī varēsim izbaudīt 2. Latvijas Mūzikas lielo koncertu, par kuru viņš sola, ka tas būs brīnumu pilns.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Stingri uzskatu, ka neviens nezina, kas viņu dara laimīgu.
– Par tevi publiski atrodams ļoti maz, tāpēc sākšu klasiski, kā iepazīstoties: kā tu šobrīd jūties?
– Jā, es neesmu publisks, man nav daudz interviju. Kā es jūtos? Tagad es šausmīgi uztraucos par savu īsfilmu Maukurs un zivs, vienu no četrām Dziesmu svētkiem veltītajām filmām seriālam Kolektīvs. Mēnesi pirms filmēšanas negulēju.
– Par agrākiem darbiem saņemtie starptautiskie apbalvojumi – Zelta āmuri, NY Clio un MTV Europe balvas – nepalīdz?
– Galīgi ne! Tie ir par reklāmām, mūzikas klipiem, skatuves dizainiem, bet filma – tas man ir jaunums. Un es vēl uzaicināju filmēties Repši, kas ir papildu atbildība!
– Tas bija pārsteidzoši. Kā tev tas ienāca prātā?
– Pirms divdesmit gadiem filmēju politisko reklāmu, viņš, tērpies melnā ādas mētelī un platmalē kā tāds Zorro, pienāca un, veroties tālē, teica: «Jaunais cilvēk, kad jūs reiz veidosiet mākslas filmu, es gribu, lai zināt, ka mans sapnis ir filmēties kino. Es būšu labs aktieris.» Un aizgāja, tāpat skatoties tālumā.
