Dita Rietuma: Dari ko darīdams, liktenis tev tāpat aizliks kāju priekšā

Ditu nereti mēdz salīdzināt ar viņas iemīļotā film noir žanra sievietēm – elegantām, mazliet noslēpumainām, gaismēnu apņemtām. Lai nu tā būtu. Tikai Dita – tās ir arī milzīgas darbaspējas, mērķtiecība, ass prāts un patīkami tieša realitātes izjūta.

– Šogad viss ir citādi, pat Oskaru ceremonija ir aprīlī, nevis februārī, kā ierasts. Latvija pirmoreiz bija tikusi tik tālu – ar Lolitas Ritmanes mūziku Dvēseļu putenim gandrīz līdz finiša taisnei. Tas taču ir panākums, vai ne?
– Tas patiesībā ir milzīgs solis. Tik tuvu lielajai pasaules kinobalvai mēs nekad neesam bijuši. Jā, arī es mazliet cerēju uz to Oskara nomināciju, jo saprotu, cik grūts ir bijis ceļš līdz tam, cik ļoti daudz cilvēki ieguldījuši un nez vai kas tāds atkal notiks tuvākajos gadu desmitos. Mēs varbūt mazliet dzīvojam ilūzijās par to, kā tas notiek, bet zinot, cik milzīga ir konkurence… Eiropa gadā saražo 1800 spēlfilmu, Amerika – 700. Tūkstošiem filmu ražo Indija, tūkstošiem – Ķīna.

Bez naudas kino tomēr nestrādā. Jo kino ir jākonstruē jauna realitāte.

Pasaulē ir milzīgs audiovizuālās produkcijas daudzums, un tas, ka latviešu filmas vispār tiek līdz lielajiem festivāliem, jau ir panākums, – tur no pieciem tūkstošiem atlasa divdesmit. Un konkurences spiediens pieaug, jo digitālās tehnoloģijas filmēšanai kļūst aizvien pieejamākas. Tas nozīmē, ka ir vairāk iespēju debitēt ar kādu asprātīgi veidotu, šķietami lēti uzņemtu filmu. Mūsu piemērs – Gints Zilbalodis ar filmu Projām. Ģēnijs, kurš lepnā vienatnē ar pārcilvēciskām pūlēm radījis filmu par nelielu naudiņu, filma izskan pasaulē, viss brīnišķīgi. Bet – viņa nākamās filmas budžets jau ir simtreiz lielāks. Bez naudas kino tomēr nestrādā. Jo kino ir jākonstruē jauna realitāte – un tas maksā. 

– Kino top arī šobrīd, lai gan kinoteātri ciet, vai ne? 
– Jā, un patiesībā pa šo gadu pasaulē ir uzkrājies milzīgs daudzums filmu, kuras nav izrādītas. Oskari pat dabūja mainīt savu nolikumu, un šoreiz drīkstēja pieteikt filmas, kas ir izrādītas tikai digitāli, piemēram, Netflix vai Amazon Prime – līdz šim vajadzēja būt noteikti demonstrētām kinoteātros. Jā, ar kinoindustriju notiek milzīgas pārmaiņas. Ar ko tas beigsies, īsti nevar pateikt neviens. Kas zina, v­arbūt c­ilvēki pa šo laiku būs pieraduši pie interneta platformām un zaudējuši vēlmi atgriezties kinoteātros. Tad jāmainās visam biznesa modelim, jo tas maina ieņēmumu gūšanas veidu. Arī latviešu filmas šobrīd gaida uz kinoteātru atvēršanu, jo nepietiek ar to, ka filmu pārdotu kādai vietējai platformai. Vismaz ne lielajām spēlfilmām. 

– Vai tas kaut ko varētu mainīt arī kino kā mākslā?
– Domāju, ka agrāk vai vēlāk kādas pārmaiņas varētu būt. Ja runājam īsi un vienkāršoti, kino attīstībā ir divas tradīcijas. Viena – Holivudas klasiskā stila tradīcija, tā stāsta stāstus, cēloņsakarīgus, loģiskus, saprotamus, un izmanto žanru formulas. Šī kino pamatuzdevums ir sasniegt maksimāli plašu mērķauditoriju. Otra tradīcija ir Eiropas kino. Tas ir sarežģītāks, dramaturģiski atšķirīgs, neaizraujas ar žanriem, pat nemaz nemāk ražot žanru kino un arī neuzskata to par vajadzīgu. Arī vairums no tā dēvētās Latvijas kino klasikas, savulaik Rīgas kinostudijas ražotajām filmām, respektē klasisko tradīciju, bet, piemēram, Rolanda Kalniņa Četri balti krekli vai Lailas Pakalniņas filmas ir radikāls Eiropas modernisma tradīciju turpinājums, kam parasti ir sarežģītāk atrast auditoriju. Līdz ar visām šīm pārmaiņām izskatās, ka varētu būt vēl mazāk iespēju ražot sarežģītās filmas, Eiropas kino, kas jau tā tiek dotēts.