Dita Lūriņa-Egliena: Viss būs labi, visiem būs labi un visu veidu lietas beigsies labi
Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa-Egliena šajā sezonā redzama divpadsmit repertuāra izrādēs, jaunākā no tām ir Debesjums. Bet šajā intervijā par teātri būs maz – lai ko runājam, visas sarunas aizved pie temata, ko Dita pati jau paguvusi nodefinēt kā māja deg.
Foto: Natalia Golubova. Stils: Agija Vismane
Es esmu gadiem rullējusi vienkāršās dziesmiņas un programmas, bet tagad man āda sāp, ja tas jādara.
Šim rakstam gribēju dot virsrakstu Zefīrs ar pipariem, bet tas diez ko garšīgi neizklausās. Mums ir divas sarunas: viena notiek teātrī Ditas grimētavā, kur viņa starp mēģinājumu un vakara izrādi vāra kafiju un cienā ar našķiem. Jums vajadzētu redzēt Ditas grimētavu – lai gan tā ir mazākā Nacionālajā teātrī, te pietiek vietas visam, pat nelielai improvizētai virtuvītei, tā ir gaiša un ļoti mājīga. Mūsu otra tikšanās ir kādā patukšā galvaspilsētas bārā, kur dzeram tēju. Ditai ir perfekti krāsotas acis, pati – skaista un smalka, pārdomāti ģērbusies un saskaņojusi krāsas. Kad jautāju, vai viņa sevi uzskata par skaistu, Dita, ne mirkli nedomājot, atbild: nē! Un saka: «Šobrīd mani visvairāk satrauc laikmets, kurā dzīvojam, un man ir ļoti daudz jādomā – kas tas ir, kas mums ir jāsaprot un jādara. Es varu sarkaniem vaigiem maukt par šo tēmu.»
– Tavam dēlam Ernestam ir sešpadsmit, tikai nedaudz mazāk kā tiem daudzajiem puišiem, kas karo Ukrainas frontē. Tev uzdzen drebuļus tas, kas notiek ar puišiem Ukrainā?
– Tādās domās es gan neeju. Bet, ja tev ir bērni, tas padara ļoti vieglu jautājumu – ko es darītu X stundā? Uz šo ļoti sarežģīto jautājumu varu atbildēt uzreiz – esmu padomju laika bērns un zem krieviem savus bērnus neatstāšu. Nezinu, vai Dievs ļautu, bet es darītu visu, lai viņiem nav jāpaliek zem krieviem. Un viss cits atkāpjas šajā – mātes – emocijā. Maniem bērniem – nē! Pietiek!
