Diskusija: Gadu no gada svinēt 9. maiju nozīmē traumēt latviešu psihisko veselību
Psihoterapeite Gunta Ancāne un infektoloģe Dace Zavadska, divas cienījamas ārstes, Rīgas Stradiņa universitātes profesores, ir uzrakstījušas atklātu vēstuli, kas tieši tagad, sakaitētajā laikā pirms 9. maija, atbild uz vitāli svarīgu jautājumu – kā saglabāt latviešu tautas psihisko veselību.
Foto: Natalja Golubova. Stils: Agija Vismane
Gunta Ancāne ir psihoterapeite, RSU Psihosomatikas un psihoterapijas katedras vadītāja, Dace Zavadska – bērnu ārste un infektoloģe Bērnu slimnīcā, topošajiem ārstiem lasa lekcijas pediatrijā.
– Kāpēc vēstule tapusi tieši tagad?
Gunta Ancāne: Ļoti reti ir tādi brīži, kad balts ir balts un melns ir melns. Parasti viss ir krāsains. Bet nu reiz ir – balts un melns. Šis ir morālās attīrīšanās laiks. Mūsuprāt, pienācis īstais brīdis, kad paust skaidru nostāju un arī atbalstu tiem Latvijas politiķiem, kas mums, latviešiem, patiesībā palīdz saglabāt psihisko veselību. Viens no tās stūrakmeņiem ir pašcieņa.
Trauksme, bailes, nepārliecinātība rada mūždien neapmierinātus, īgnus, viegli aizkaitināmus cilvēkus.
Uzreiz precizēšu, ka mēs neesam nevienā partijā un negrasāmies arī kādā būt, absolūti ne! Bet šajos apstākļos novērtējam atsevišķu politiķu drosmi un stingro nostāju. Rīgas mērs Mārtiņš Staķis aicināja pilsētas pašvaldības izpilddirektoru nesaskaņot ikgadējo pasākumu 9. maijā pie pieminekļa Pārdaugavā un ir pateicis, ka šāds pasākums šobrīd būtu vērtējams kā nāves svinības. Valsts prezidents Egils Levits savā Twitter kontā ir ierakstījis, ka 9. maijs ir agresorvalsts Krievijas, nevis Latvijas svētki. Un ka atzīmēt 9. maiju nozīmēs atbalstīt starptautisku noziegumu, un tas nav pieļaujami. Tieslietu ministrija un ministrs Jānis Bordāns strādā pie priekšlikumiem, kā atbrīvoties no pieminekļa Pārdaugavā…
Latviešu tautai ir tiesības dzīvot apstākļos, kas nebojā tās mentālo veselību. Latvijas okupācija 1940. gadā, tai sekojošais Baigais gads, nomocīti un līdz nāvei spīdzināti cilvēki, izvešanas uz Sibīriju – tas ir iecirtis dziļas emocionālas brūces vairākās latviešu paaudzēs. Emocionālu traumu, tāpat kā fizisku traumu, nepieciešams sadziedēt, citādi tā kļūst hroniska un hroniski sāp. Turklāt, ilgstoši neizārstēta, šāda trauma rada cilvēkus ar zemu pašcieņu, kuri neprot priecāties, bet vienmēr gatavi paciesties, kuriem attīstās pazemība un iztapība, piemēram, viegli pārejot uz agresoram ērtāku valodu vai diskusijās pārāk ātri atsakoties no sava viedokļa aizstāvēšanas, kas liek smaidīt svešiniekiem, bet ar bardzību un nepārtrauktu kritiku izturēties pret pašu bērniem. Beigās pazūd spēja mīlēt citus un ļaut sevi mīlēt.
