Diktore Ilze Dobele: Nekas nav iedots uz mūžu
«Visus savas dzīves pavērsienus vērtēju kā nozīmīgus, un viss iegūtais ir vērtīgs,» atzīst ILZE DOBELE. Viņas seja vairāk nekā divdesmit gadu darba dēļ ir atpazīstama, bet kāda ir dzīve, kas paliek aiz kadra? Par to šis stāsts. Par brīžiem, kas dzīvi padara dzīvu.
Foto: Ieva Andersone
Tagad ienākt televīzijā cilvēkam bez jebkādām priekšzināšanām, kā tas notika ar mani, nav iedomājams.
Neviens nevar palīdzēt
Kad pirmdienas rītā tiekamies, Ilze ir paspējusi nolikt skapī vasaras kleitas, vieglos apavus un sameklējusi laikapstākļu maiņai piemērotus. «Vakar man bija vairāk laika mājas solim, jo vakarā strādāju ziņās. Novārīju brūklenes, šorīt agri steidzu pielikt tām ābolus. Ģimenei ļoti garšo brūkleņu un ābolu ievārījums. Pēc mūsu sarunas došos uz Radio, jo raidījums Kāpēc dizains?, ko Latvijas Radio 3 veidoju kopā ar Jeļenu Solovjovu, saņēmis analīzi, kā mums tā pirmajā sezonā ir veicies. Iepazīsimies, kā mūsu raidījumu Klasikā vērtējuši citi kolēģi. Ceru, ka pēc tam, pirms braukšanas uz Zaķusalu, atliks laiks ieskriet mājās un paēst pusdienas, jo man būs Panorāma un vēlais vakars,» stāsta Ilze.
«Kad ir mana ziņu nedēļa, tā ir gara, bet ziņas manā dzīvē vienmēr bijušas klātesošas. Divdesmit trīs gadus nostrādāju LNT ziņās. Tur es izaugu. Ziņu darbs pēc formas un ritma abās televīzijās ir ļoti līdzvērtīgs. Mainās tikai kādas darba metodes. Tagad man jāiepazīst jaunie kolēģi, jāsaprot veids, kādā sastrādāties, bet jebkurā gadījumā Ziņu dienests strādā ar vienotu mērķi, lai būtu rezultāts – ziņu izlaidums, un nekas to procesu nevar apstādināt. Visi cilvēki Ziņu dienestā ievelk elpu un var izelpot tikai tad, kad programma beigusies. Abās televīzijās ritms un izjūtas ir ļoti līdzīgi. Jo īpaši, kad esmu studijā. Protams, ir nianses. Citi cilvēki, veids, kā viņi paraduši strādāt. Kad strādāju LNT, savos brīvajos vakaros vienmēr skatījos abas ziņu programmas, arī Panorāmu.
