Dana Isarova: Zinu, ka daudzas sievietes aizlūdz arī par pretinieka kritušajiem
Spilgta, drosmīga, tieša, brīžiem sarkastiska vai šerpa – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaunajai ārstei DANAI ISAROVAI ir daudz no ukraiņu temperamenta, jo viņas mamma ir latviete, bet tētis ukrainis. Tagad Dana katru dienu ar lūstošu sirdi seko, kas notiek ar Ukrainu un viņas lielo radu saimi Čerņihivā, un gan pārdzīvo, gan no visas sirds lepojas ar savējiem.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Daudzi noteikti pamanīja Danu, kad sestdien gājienā Ukrainas atbalstam Rīgā viņa, nespējot valdīt asaras, teica savu aizkustinošo runu. Viņa ir tā jaunā bērnu ārste, kurai pašā pandēmijas sākumā uzticēja vadīt BKUS Infekciju kontroles dienestu un kuru godināja kā Gada jauno ārsti. Pēc tam Dana kaismīgi purināja mūsu prātus par vakcīnām. Šobrīd viņai nav viegli koncentrēties darbam, jo domas visu laiku vērpjas ap Ukrainu. Divas dienas pēc mūsu sarunas sāka uzstājīgi bombardēt tieši Danas tēva dzimto pilsētu Čerņihivu, kur dzīvo gandrīz visi viņas ukraiņu tuvinieki. Un es pat nevarēju atrast īstos vārdus atbalstam. Ko mēs tādā brīdī vispār varam pateikt?
Vērtīga ir katra miera minūte, kad var iziet no bunkura paelpot svaigu gaisu. Uz ielas arī nav droši, jo tur ir izmētātas kasešu bumbu mīnas.
– «Šis plēš dvēseli tik dziļi, ka agrāk tādas sāpes neesmu pat izjutusi,» – tā jūs esat ierakstījusi tviterī. Jums Ukrainā daudz tuvinieku, ar kuriem visu laiku sazināties. Kādas ziņas nāk no turienes?
– Viņi ir nobijušies, un nāve vispār Ukrainā šobrīd ir ļoti klātesoša. Bet viņi joprojām saglabājuši cilvēcību un tic, ka labais uzvarēs. Mani tuvinieki ir ļoti ticīgi cilvēki, un es līdz šim tā arī neesmu dzirdējusi pārmetumus un lāstus agresoru virzienā. Mana ome jau pirmajā kara dienā, kad sazvanījāmies, teica: mums visiem uz šīs zemes ir ļauts kļūdīties, mēs visi esam grēcīgi, bet galvenais, ka pēc šīm kļūdām atvainojamies. Zinu, ka daudzas sievietes aizlūdz arī par pretinieka kritušajiem.
Kopējā noskaņa ir ļoti sāpīga. Cilvēki Ukrainā turas un mēģina saglabāt cilvēcību, bet virs galvas lido raķetes. Karš ir kļuvis par ikdienu, un bērni pēc skaņas iemācījušies atšķirt, kāda raķete izšauta.
Lielākā daļa manējo dzīvo Ukrainas ziemeļdaļā Čerņihivā. 2014. gadā, kad viss sākās, mēs domājām, ka mūsējie ir drošībā, jo konflikta zona ir diezgan tālu un Ukraina ir milzīga valsts. Karam sākoties, izrādījās, ka ir aplenkums no visām pusēm, un aplenkta arī mana tēva dzimtā pilsēta. Nekur valstī nav droši. Mans brālēns šobrīd nošķirts no pārējās ģimenes – viņš ir netālu pie Kijevas un apmeties pie draugiem, bet uz Čerņihivu netiek, jo Ukrainā faktiski nav iespējams iegādāties benzīnu.
