Dakteris Klauns Guga: Es redzu bērna sāpes, bailes, trauksmi un dusmas
Es strādāju par Dakteri Klaunu. Es esmu Dakteris Klauns. Pavisam jauniņš, tikai otro gadu. Kā es kļuvu par īpašo Klaunu? Atskatoties redzu, ka notikumi sekojuši tieši tik raitā secībā, lai es neizbēgami nokļūtu uz šā ceļa. Kā es smejos – nu nevarēju izsprukt.
Foto: Matīss Markovskis
Vērojot, kā strādā Dakteri Klauni, pamazām sevi nocenoju, kā saka aktrise Rēzija Kalniņa. Man šķita – diez vai esmu tik talantīga, tik radoša.
Ziemassvētku laikā Dakteri Klauni aptinas ar lampiņu virtenēm un iet spīdēdami. Pašiem prieks, un citiem tiek pa gaismiņai. Pagājušā gadā gaismiņas nesām pat pie sestā un septītā stāva logiem slimnīcas augstajā korpusā. Nedaudz grabēdams, pacēlāja grozs ar diviem Klauniem virzījās augšup, tad aizšūpojās uz vienu vai otru pusi atkarībā no tā, kurā logā bija redzami bērni. Nenoliegšu, aukstumā stinga pirksti, taču karsēja tā pacilātības enerģija, kas Klaunā saviļņo tīru, bērnišķīgu prieku un šo prieku aizripina citiem.
Es kļūstu par Dakteri Klaunu
Esmu žurnāliste, ilgus gadus strādāju laikrakstā, pēc tam gandrīz tikpat ilgi veselības žurnālā 36,6 ºC. Kad žurnālu piepeši pasludināja par likvidētu, paliku uz pauzes. Pārņēma bailes – kā dzīvošu bez ierastā darba, kā iztikšu finansiāli?! Sākumā gribēju meklēt darbu presē, bet meita lūdza palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu. Un tad piepeši feisbukā ieraudzīju tekstu: «Biedrība Dr. Klauns izsludina jaunu dalībnieku atlasi.» Sapratu: es to gribu!
To, kas ir Dakteri Klauni, es jau zināju. Kad pirms deviņiem gadiem Latvijā parādījās pirmie medicīniskie Klauni, manī uzreiz atbalsojās šī ideja – nolēmu doties līdzi Klauniem viņu darba maiņā, lai uzrakstītu par to žurnālam. Jau tad man bija doma: varbūt arī es varētu…
