Čiris un Sveta: Skaistākais mums vēl ir priekšā
Tā viņi sauc viens otru un tā viens par otru stāsta – Sveta un Čiris. Tā viņus sauc bērni un mazbērni, draugi un pavisam sveši cilvēki. Čirim arī vizītkartē vispirms lieliem burtiem rakstīts ČIRIS un tikai pēc tam maziņiem – Aivars Zvirbulis. Divdesmit gadus viņš ceļ savu Amatciemu, pārbīdīdams pakalnus un ūdeņus. Pirms desmit gadiem pie viņa atnāca Sveta. Un šovasar viņi apprecējās.
Foto: Ieva Andersone. Stils un grims: Ginta Vītola
Taizeme bija apstāklis, kas mums lika desmit dienas nakšņot vienā telpā. Kā atbraucām atpakaļ, tā uzreiz arī palikām kopā.
– Čiri, nevar jau noslēpt, ka Sveta ir tava ceturtā sieva.
Čiris: – Daudzi, protams, uzskata, ka četras sievas – tas ir daudz. Protams, ir pāri, kas veiksmīgi nodzīvojuši visu mūžu. Viena no zelta stīgām, kas noturējusi kopā, – viņi ir izauguši un novecojuši, līdzīgi attīstoties un līdzīgi domājot. Vai vismaz bez būtiskām pretrunām. Bet mēdz būt arī tā, ka cilvēki laika gaitā mainās un pēc gadiem sāk izjust, ka intereses kļuvušas dažādas. Protams, daudzi nodzīvo kopā arī ar dažādām interesēm, jo viņiem vienkārši ir pats galvenais. Precīzi es nevaru noformulēt, kas tas ir, bet aptuveni tā – tavējais cilvēks ir cilvēks, ar kuru tu iekšēji jūties komfortabli un forši. No rīta, vakarā, strādājot, atpūšoties. Mazliet ironiska īsa atbilde uz jautājumu, kāpēc ar kādu esi kopā, būtu – tāpēc, ka cilvēks netracina. Tas ir diezgan būtiski.
Lai gan man laulību bijis diezgan daudz, lielākoties esmu dzīvojis viens. Vienmēr. No mājas aizgāju agri. Kopš trešās klases jau dzīvoju internātā piecus kilometrus no mājām. Brālis internātā nepalika nevienu nakti, bet man patika, un patiesībā es tur jutos laimīgs. Pēc tam iestājos Murjāņu sporta internātskolā.
