«Cilvēki grib redzēt vieglu risinājumu, bet diemžēl tāda nav.» Lolita Neimane
Ārste dietoloģe LOLITA NEIMANE ir cilvēks, kurš pirms gandrīz 20 gadiem izdomāja profesiju – uztura speciālists, izveidoja studiju programmu un sāka mācīt studentus. Koša un aizrautīga viņa bijusi vienmēr, bet tieši šis laiks visvairāk iemācījis, ka jādzīvo ir katru dienu, jo mēs neviens nezinām, kas var notikt rīt.
Foto: Natalija Golubova. Stils: Agija Vismane
Izkrita laimīgā kārts
Tā kā tiekamies kovidpandēmijas ierobežojumu laikā, Rīgas Stradiņa universitāte ir tukša un klusa – studenti uz lekcijām nenāk, mācības notiek attālināti. Ņemot vērā pagājušajā gadā piedzīvoto, Lolita Neimane savā ziņā pie tā jau pieradusi un secina: «Visticamāk, kaut kas no šā laika, kas ir iemācījis mums rīkoties ar modernajām tehnoloģijām, arī turpmāk paliks mūsu dzīvē.
Man nekad nav paticis strādāt ar skalpeli vai adatu – labāk ārstēt ar uzturu.
Es pat domāju, ka lektori biežāk varētu ierakstīt, piemēram, videolekcijas, – ne vienmēr, lai klausītos lekcijas, visiem jāsanāk klasē, students to var darīt arī mājās. Es, protams, nezinu, kādā režīmā, bet mani nepilna laika studenti savas studijas beigs ziemā, pilna laika – pavasarī, un profesionālajā bakalaura studiju programmā Uzturs tas būs jau 15. izlaidums. Man ļoti patīk tas, ko es daru, patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem, tik nu jau ir sajūta, ka aizmirsies, kā tas ir – tikties klātienē. Bet kaut kad taču tam ir jābeidzas!
Man reizēm saka, ka esmu pirmais cilvēks savā nozarē, un tad apmulstu… Jo tā tas vienkārši sakrita. Mēs no sava kursa bijām trīs tādi – Atis Tupiņš, Andis Brēmanis un es –, kas jau no sākta gala kaut kā vairāk sadarbojās ar medijiem, turklāt man vēl gadiem televīzijā bija pašai savs raidījums Lolitas receptes, sāku rakstīt grāmatas… Mēs trīs kaut kā tikām pamanīti. Kad 2002. gadā toreizējais Rīgas Stradiņa universitātes rektors profesors Jānis Vētra domāja par uztura studiju programmu un piedāvāja to izveidot, man vispār nebija nekādas saistības ar pedagoģisko darbu. Tolaik uztura jomā strādāja diētas māsas un diētas ārsti-dietologi, un tāda bija arī mana profesija. Uztura speciālists kā profesija vispār neeksistēja – šo nosaukumu nācās pašai izgudrot, jo kolēģi neko citu labāku neieteica. Bija liela vēlme saukt par uztura terapeitiem, bet to neatļāva, lai gan līdzīgi funkcionālie speciālisti ir ar nosaukumu fizioterapeiti un ergoterapeiti. Un arī programmu veidoju, ņemot pieredzi no ārvalstu programmām, gan lielā mērā izejot no savas profesijas, līdz ar to tajā ir gandrīz visi tie paši studiju kursi, kādi ir Medicīnas fakultātes studentiem. Protams, mazākā apmērā un saistībā ar uzturu.
