Cilvēkam ir vajadzīgs cirks.
Rīgas cirka stāsts
Fasādē cirka zirgu profils, virs jumta – kupols ar lodziņiem… Viens no vecākajiem cirka namiem Eiropā. Joprojām elpo. Ir sācies ēkas senā veidola pēdējais gads.
Foto: No Rīgas Cirka arhīva
Nostalģiska gaisotne skumjajās sienās, augstajās durvju ailās, šaurajās ejās… Pārsteidzoši, bet viss te glabā pazīstami dīvaino aromātu – drapēriju putekļu, klaunu grima, arēnas skaidu un dzīvnieku sviedru kokteili. Nevar būt, ka tā tikai šķiet. Saldējums vafeles glāzītē vai cukurvate, līpoša pirkstos. Troksnis, vērīgi uniformisti. Dziest gaisma, startē spoži tērpts orķestris. Aplausi. Prožektora stars mērķē uz sarkanām kulisēm. Izauļo balti zirgi ar džigitu seglos. Nāk klauni, ūdeni šļakstīdami. Nāk cilvēks bez ribām. Un zobenu rijējs. Un bumbu žonglieris. Bet programmas nagla – tīģeri, nīgri ņurdēdami. Vai ziloņi. Un liliputi fliteru kostīmos uzlido augstu kupola gaismās kā spoži putni.
Cilvēkam tiešām ir vajadzīgs cirks. Jo tāda ir cilvēka mūžsenā daba – prasās pēc distancētas nervu kutināšanas.
Reiz te, Merķeļa ielā 4, tā bija – es redzēju. Ja sēdvieta gadījās pretī arēnas galvenajiem vārtiem, varēja pamanīt cirka izrādes oderi – kurš kuru diskrēti sabar, no arēnas gandrīz vai izgrūž. Kā samudžinās drošinājuma aukla, kā uniformists ar lāpstu uzlasa zirgābolus, kā akrobātam patiesībā sāp mugura, kā klauns nevar iedarbināt asaru strūklu, kā dejotāja ar iedeguma pūderi nobirdinājusi arī baltās kleitas apkakli… Amizantie sīkumi un kļūmes šķita tikpat aizraujoši kā pati izrāde.
