Cēsu mērs Jānis Rozenbergs: Ja šodien būtu piedāvājums kļūt par premjeru, es to apsvērtu
Neiespējami iedomāties Latvijas dzimšanas dienu bez sarkanbaltsarkanā karoga, bet šā karoga dzimtene ir Cēsis. Cēsu mērs JĀNIS ROZENBERGS savā amatā ir jau septiņus gadus un pats atteicās, kad viņam radās iespēja tēmēt uz valsts premjera amatu. Un tieši pēc 18. novembra pasākuma viņš pirms 16 gadiem pirmoreiz satika savu nākamo sievu.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Cēsnieks ceturtajā paaudzē.
• Dzimis 1977. gada 3. novembrī.
• Studējis Vidzemes Augstskolā, Rīgas Tehniskajā universitātē un Rīgas Biznesa skolā.
• Trīs bērni – Jēkabs, Grieta un Frīdis.
• Sieva Iveta – Centrālās finanšu un līgumu aģentūras projektu vadītāja.
• Aizraušanās – kalnu slēpošana.
• Lasījis lekcijas Vidzemes Augstskolā.
• Kopš 2013. gada 14. jūlija – Cēsu novada pašvaldības priekšsēdētājs, tolaik viens no jaunākajiem pašvaldību vadītājiem Latvijā.
Mūsu dzimtā caurvijas vecātēva uzskati, cik svarīgi visos laikos saglabāt cilvēcību pret citiem.
Jānis uz tikšanos atnāk ar divām Viršu kafijas krūzītēm rokās, un somā viņam sainītis ar meitas Grietas ceptajiem šokolādes cepumiem. Mēs runājamies Vidzemes koncertzāles tukšajā un slēgtajā augšstāva kafejnīcā ar tālu skatu uz Cēsu torņiem un dakstiņu jumtiem. Runājam par daudzām lietām. Arī par patriotismu, jo tā ir viena no pirmajām lietām, ar ko Jānis asociējas. «Manā izpratnē – patriots esmu tad, ja man nav vienalga. Nav vienalga, kas notiek ar manu valsti, pilsētu, novadu, ja es priecājos par mūsu mākslinieku, sportistu, zinātnieku sasniegumiem un bēdājos par valsts neveiksmēm. Un man ir prieks, ka mani bērni zina Latvijas himnu un nav jāmudina Lāčplēša dienā nolikt svecīti Latvijas kontūrā Cēsu pils parkā.»
– Jūsu dzimtas lepnums ir vecaistēvs, arī Jānis Rozenbergs, kurš Neatkarības kara laikā pieteicās Cēsu skolnieku rotā un brīnumainā kārtā atgriezās dzīvs. Ko jūs esat pārmantojis no vecātēva?
– Esmu lasījis vecātēva piezīmes par to laiku. Viņa dalība skolnieku rotā un pēc tam Cēsu kaujās bija diezgan nejauša. Gaujas puikas, izdzirdēdami sprādzienus, skrējuši uz pilsētu noskaidrot, kas noticis. Uzzinājuši, ka Gaujas tilts saspridzināts. Nonākuši skolnieku rotā un kļuvuši par Neatkarības kara dalībniekiem vairāku mēnešu garumā. Tikai vēlāk vecaistēvs sapratis, cik nozīmīgas Latvijai bijušas šīs kaujas.
Man nav bijusi iespēja tikties ar vecotēvu, bet man liekas, ka mūsu dzimtā caurvijas vecātēva uzskati, cik svarīgi visos laikos saglabāt cilvēcību pret citiem. Ir vajadzīga pašcieņa, bet nekad nedrīksti nonākt pie augstprātības sliekšņa, vienalga, kāds cilvēks tev stāv pretī.
Savukārt mana vecāmāte skolas laikā šuvusi vienu no pirmajiem Latvijas karogiem – viņa mācījās Bērzaines ģimnāzijā, un 1929. gadā tās skolēni šuva karogu.
