Ceļojuma piezīmes pie Peipusa. Sīpolu ceļš Igaunijā
Ezers kā jūra, mājas kā krastā izbērtas konfektes, sīpolu dobes augstas kā zārki, putnu balsis, kas paver brīnumainu pasauli – gar Peipusa ezeru Igaunijā var iet un jūsmot par vienkāršām lietām.
Foto: Elvita Ruka
Krieviskais te saplūst ar igauņu ziemeļniecisko atturību, kārtīgi un rūpīgi ir visiem, rocība katram sava, bet dramatisku kontrastu nav.
Ar mugursomu ziedoņa trakumā
Racionālie igauņi šo savas zemes kultūrvēsturisko mantojumu jau labu laiku iepakojuši pārdošanai kā tūrisma preci. Krasta līnija pasludināta par Vecticībnieku sīpolu ceļu, un tajā izcelts viss, kas kaut nedaudz saistīts ar vecticībnieku dzīvesveidu. Šie ortodoksālie jeb senpareizticīgie kristieši 17. gadsimtā nepieņēma ticības reformu Krievijā, kļuva vajāti un tāpēc vēl stiprāki, un, tālāk aizbēguši, savu reliģisko piederību ir saglabājuši joprojām. Te, pie Peipusa, atnāca tuvējie spītnieki no ezera otra krasta, izveidoja savdabīgu minipasauli, kurā vēl līdz šim ir iekonservēts pat senais valodas dialekts. Agrāk noslēgti un savrupi, tagad Igaunijas vecticībnieki pārsteidz ar optimismu un radošu pieeju sava mantojuma interpretācijai.
