Caur uguni un ūdeni ejot, esmu savus dēlus atdevusi zemei. Ingrīdas Vincevičas dzīvesstāsts
«Ja manos spēkos būtu viņus augšāmcelt, pa vienam smilšu graudiņam kapu kopiņas atraktu,» saka gulbeniete INGRĪDA VINCEVIČA. «Lai arī bērnu vairs nav, joprojām jūtos kā mamma. Tikai tagad nevis es pieskatu savus dēlus, bet viņi no debesīm pieskata mani.»
Foto: Shutterstock
Atceros, kā no bēdām biju daļēji zaudējusi atmiņu – kā robiem tika izrauti veseli gadi.
Mēs ar Ingrīdu (es viņu vienmēr esmu saukusi par Ingu) esam pamatskolas gadu solabiedres – labi mācījāmies, draudzējāmies, viena pie otras ciemojāmies. Atceros, ka manai mammai Ingas vienmēr bija mazliet žēl, bet tolaik nesapratu – par ko… Tikai vēlāk apjautu, kāpēc jau bērnībā un pusaudzes gados Inga bija tik izteikta darītāja un cīnītāja. Citādi viņa nemaz nevarēja. Ingai bija gudri vecāki – abi ar augstāko izglītību, tikai diemžēl mīlēja ieskatīties glāzītē.
Ugunsgrēks
Pēc devītās klases izlaiduma mūsu ceļi pašķīrās. Ingai bija 17 gadu, kad piedzima dēliņš Valdis. Ar puisēna tēti viņa bija kopā pavisam īsu brīdi, dzīvoja kopā ar vecākiem. Kad puika paaugās, Inga atsāka mācīties, lai vakarskolā iegūtu vidējo izglītību. Un tad nāca skaudra ziņa – naktī dzīvoklī izcēlies ugunsgrēks, Ingas sešus gadus vecais puisēns ir miris… Tieši tolaik viņai bija jākārto vidusskolas eksāmeni.
Tagad Inga stāsta: «Valdītis rudenī būtu sācis iet skolā… Atceros, kā no bēdām biju daļēji zaudējusi atmiņu – kā robiem tika izrauti veseli gadi. Stāvēju pie Valda kapa un pārmetu sev: kas es par māti – pēkšņi neatceros ne bērna dzimšanu, ne viņa bērnību, nekā nav, tukšums. Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija psihes aizsargreakcija, un pēc laika atmiņa, protams, atjaunojās.»
Ārpus apļa
Lai mainītu vidi un neļautu vaļu pārlieku sāpīgām atmiņām, Inga pārcēlās uz Rīgu. Pamazām iedzīvojās, atrada darbu, iepazinās ar vīrieti, apprecējās un rūpīgi plānoja bērniņu. Piedzima Aleksandrs.
Vairākus gadus par Ingu neko nezināju, tikai vēlāk dzirdēju, ka viņa izšķīrusies un kopā ar dēlu dzīvo Gulbenē. Tagad Inga stāsta: «Diemžēl vīrs bija vardarbīgs – izšķīrāmies, bet tad atkal sagājām kopā, jo man šķita, ka varu visu paciest, lai tikai puikam būtu tēvs. Vēlāk tomēr atradu sevī spēku un izšķīrāmies.
Kad biju krīzes centra Skalbes atbalsta grupā vardarbībā cietušām sievietēm, sapratu, ko es gribētu mācīties. Tieši tur, atkal un atkal sēžot aplī kopā ar citām vardarbībā cietušajām sievietēm, domāju: man gribētos būt tai sievietei, kas ir tur malā – ārpus apļa. Tiešām – es taču varētu studēt psiholoģiju! Gāja laiks, un es to izdarīju! Man bija 35 gadi, kad paņēmu kredītu un iestājos augstskolā, un tagad man ir pat maģistra grāds psiholoģijā.»
Sarkanā kleita
Pirms dažiem gadiem satiku Ingu Eglaines pamatskolas salidojumā. Viņa, kā vienmēr, bija sapucējusies – uzvilkusi ugunssarkanu piegulošu kleitu un ziedēja košāk par mums visām. Salidojumā, protams, bija arī balle ar dzīvo mūziku vietējā klubā. Mēs, četrdesmitgadnieces, lēcām trakāk nekā savulaik skolas diskotēkās!
