Būt mierā ar dzīvi – vai tas maz ir iespējams?
Uz gadumijas sliekšņa mēs bieži sev izvirzām jaunus mērķus vai apņemamies sākt jaunu un skaistu dzīvi. Bet vai to tiešām vajag? Varbūt ir vērts iemīlēt savu jau esošo dzīvi?
Foto: Shutterstock
Konsultēja psihoterapeite SOLVITA VEKTERE
un koučs EVITA OZOLIŅA
Cilvēki nereti izvirza jaunus mērķus, lai aizbēgtu no iepriekš īstenoto mērķu radītajām sekām.
Jo īpaši mainoties kārtējam gadu skaitlim kalendārā, mūsos ir vēlme izvētīt to, kas bijis labs un ko vēl gribētos. Arī apkārtējā vide mūs nemitīgi it kā pagrūž jaunu pārmaiņu virzienā: informatīvajā telpā bieži dzirdam aicinājumu iekarot jaunas virsotnes, izkāpt no komforta zonas un uzsākt ko nebijušu. Un mūsos tas norezonē. Tas notiek tāpēc, ka patiesībā aicinājums mainīt dzīvi iemieso mūsu dabisko virzību, kas ieprogrammēta jau ģenētiskā līmenī.
«Psiholoģijā pastāv jēdziens intence, kas apzīmē mūsu katra iekšējo virzību uz augšu: uz pašrealizāciju, laimes, prieka un apmierinātības izjūtu. Intence nodrošina gan sabiedrības tiekšanos uz progresu, gan katra cilvēka individuālo attīstību. Mēs jau esam piedzimuši ar vēlmi dzīvot arvien labāk visdažādākajās savas dzīves jomās. To labi var novērot situācijā, kad sieviete ir laimīgi precējusies, viņa labi jūtas, audzinot bērnus un dzīvojot ģimenē. Varētu domāt, ka viņai ir viss, kas vajadzīgs. Tomēr ar laiku ierunājas sievietes iekšējā izjūta: varbūt es varētu darīt vēl kaut ko? Jo sieviete vēlas attīstīt arī citu savas personības daļu,» skaidro psihoterapeite Solvita Vektere.
Un tomēr šis jautājums nav arī tik viennozīmīgs, jo, pirmkārt, mūs ietekmē straujais laiks, kurā dzīvojam, – lielākā daļa no mums sūdzas par dzīvi vāveres ritenī. Otrkārt, Rietumu kultūrās ir milzīgs spiediens būt veiksmīgiem, kas nereti ir stāsts par dzīšanos pēc ārējas atzinības, bet izvairīšanos no pabūšanas vienatnē, lai saprastu, ko tad vajag tieši man. Psihoterapeiti ne velti runā par jaunu mūsu sabiedrības ievirzi: cilvēki nereti izvirza jaunus mērķus nevis tāpēc, lai piepildītu savas patiesās vēlmes, bet lai aizbēgtu no iepriekš īstenoto mērķu radītajām sekām. Terapeiti arvien biežāk dzird savus klientus sakām: vēlos mainīt profesiju un strādāt citā nozarē. Kad šim cilvēkam pajautā, ko viņš šādi vēlas sasniegt, bieži jautājums paliek bez atbildes. Izrādās, ka cilvēka vēlmi pēc pārmaiņām diktē neapmierinātība ar sasniegto.
