Brūk pasaule, skanot Billijai Eilišai

Tad laiks pēkšņi bija. Bet bija arī trauksme, un ar laiku neko nevarēja iesākt, jo apmulsums, sajukums, neziņa bija paralizējoši. Pāris dienu sajūta, it kā es nevarētu paelpot. Ne dziļi ieelpot, ne izelpot, diafragma un viss pārējais ķermenis bija tik sažņaugts, ka jebkura kustība prasīja piepūli. Arī smadzenes bija kā nobloķētas. Nekādus lēmumus pieņemt nebija iespējams, jo situācija tik strauji mainījās, ka pēc stundas viss izrādījās nederīgs. Tikpat pēkšņi kā pēc bumbas sprādziena man pretī bija palikušas visu manu īsto un iedomāto problēmu drupas. Ar vienu rokas vēzienu tās varēja aizslaucīt prom, lai laukums priekšā būtu pavisam tīrs. Tik daudz kas kļuva nesvarīgs. Un varbūt tas bija brīdis, kad iestājās miers. 
I had a dream/ I got everything I wanted… Billijas Eilišas dziesmas tekstu es dzirdēju pavisam citādi. Tas, ka man bija viss, ko gribēju, nebija mans sapnis: es vienmēr esmu ticējusi, ka viss, kas notika, bija domāts man. Es jau sen biju pārstājusi dalīt lietas labajās un sliktajās. Dažas mani darīja laimīgu, citas sāpēja, bet viss bija pilnvērtīgs. Tagad es tajā iekļāvu arī vienatni, distancēšanos, dīkstāvi, garlaikošanos un slēgtās robežas. Galvenais bija palikt ar savu sajūtu un nesodīt sevi, jūtot bailes.