Bīriņu pils – saimnieku likteņi, spoku stāsti un mūsdienas

Bīriņu pils direktore un līdzīpašniece Solvita Muižniece – dzimusi Vimba – IEVAS Stāstus sagaida darba tērpā – romantiskā, mazliet kā no cita gadsimta. Pils viņas ģimenei pieder jau vairāk nekā divdesmit gadu. Deviņdesmitajos gados pilī saimniekoja tēvs Jānis Vimba.

Līdz pat 17. gadsimtam Bīriņu muižu pirka, pārdeva, dāvināja, nospēlēja kārtīs, un ilgāk par 20 gadiem tā nevienam nepiederēja.

Solvita stāsta: «Padomju laikos mēs vienmēr dzīvojām dzīvoklī – tur, kur vecāki strādāja. Sākumā kolhozā Ezerciems – tepat netālu no Bīriņiem –, bet no turienes maz ko atceros, jo biju vēl pārāk maza. Pēc tam kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls pārcēlās uz Ādažiem, un pēc kādiem gadiem tēvs kļuva par viņa vietnieku celtniecības jautājumos. Kolhoza laikos mēs dzīvojām dzīvoklī, bet katru sestdienu un svētdienu braucām uz kārtējām lauku mājām, kuras tēvs bija apņēmies atjaunot. Krūmu ciršana, ugunskuri, ainavas veidošana ir manas bērnības neizdzēšamas atmiņas. Kad viena vieta bija sakārtota, sekoja nākamais objekts. Ja tolaik būtu tāda profesija, es domāju, viņš būtu nekustamo īpašumu attīstītājs.

Tēvs prata atrast un atdzīvināt pamestas un pa pusei sabrukušas vietas. Sevišķi viņam patika dzirnavas – droši vien bērnības atmiņu dēļ. Viņa tēvs, mans vectēvs, bija dzirnavnieks Nītaurē, mantojis dzirnavas no sava tēva. Vectēvs paņēma ļoti lielu kredītu, lai nopirktu vilnas pārstrādes iekārtas dzirnavām. Vectēva sieva, mana vecmāmiņa, nomira pavisam jauna, atstājot vectēvu ar trim maziem bērniem. Dzīvoja no rokas mutē, lai tikai varētu nomaksāt parādu.