Biologs Andrejs Svilāns: Afganistāna iemācīja atšķirt fufeli no patiesības
Kad ANDREJS SVILĀNS stāsta par augiem, tā vien šķiet – klausītāji tūliņ sazaļos, saplauks un nogatavosies kā sulīgi āboli. Pats par sevi viņš runā daudz izmeklētākiem vārdiem. Miglas jūra Latgalē. Dienests Afganistānā. Pelmeņi un marinētas papardes. Un arī kāds aizaudzis stūris, kuram viņš iet apkārt ar lielu līkumu.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimis 1968. gadā Latgalē, Varakļānos.
• Biologs, dendrologs.
• Studējis Latvijas Universitātē, Reinas Fridriha Vilhelma Universitāte Bonnā, Humbolta Universitātē Berlīnē, Daugavpils Universitātē.
• Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors.
• Bijis Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors, tagad – Dendrofloras nodaļas vadītājs, kolekciju kurators.
• Salaspils novada domes deputāts (LZP) jau ceturto periodu.
• 12 gadu strādājis Radio Brīvā Eiropa.
• Trīs meitu tēvs.
Afganistāna iemācīja atšķirt fufeli no patiesības. Kad daudzi iet pa gaisu, esmu mierīgs kā beigta žirafe.
– Tev ir pašam savs dārzs?
– Man tāpat kā tam drēbniekam bez biksēm! Salaspils Botāniskā dārza 129 hektāri ir tik daudz, ka paša dārzam kā nu kuru reizi atlicis laika. Nu botāniskajam dārzam pievienojušies dabas dārzi – īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Lauku mājās Latgalē, pie Varakļāniem man ir mežonīgs sliņķa dārzs – stādu to, kas nav pārāk jāravē. Tētis jau tai saulē, mammai šogad būs 90. Viņa var ēnainākā dienā dārzā papriecāties par to, kas aug, vai pabēdāties par to, kas neaug, nekāda darītāja vairs nav, bet pa kādam vadošam rīkojumam izdod gan!
Pēdējo gadu mīļākais jaunieguvums man ir Džada irbene, kas fantastiski smaržo. Ir kaut kas no skarainajām hortenzijām, kaut kas no Sibīrijas īrisiem, dienziedēm, peonijām, zirgkastaņām, kaut kas no kļavām – Maksimoviča, Amūras, cukura, sudrabkļava. Un paša izlolotas kokveida lazdas! Deviņdesmitajos gados biju Minhenē uz Oktoberfest, sīvā konkurencē ar vāverēm atkaroju nelielu saujiņu riekstu un iesēju dārzā.
