Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers: Es nepiesārņoju dzīvi ar pagātni
Tāpat kā daudzi no mums, arī bijušais Valsts prezidents VALDIS ZATLERS savu ģimeni nav saticis jau pusgadu. Šo laiku viņš uzskata par izšķirīgi svarīgu, jo mums visiem jāiemācās pielāgoties neparedzamībai. Izvēles tā īsti nav – spēja mainīties šobrīd ir izdzīvošanas jautājums. Tomēr arī dzīves baudīšana nav atcelta.
Foto: Matīss Markovskis
pieturzīmes
• Dzimis 1955. gada 22. martā.
• Traumatologs ortopēds, 10 gadu vadījis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu.
• Latvijas Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam.
• Bijis paša dibinātās Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.
• Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda valdes loceklis.
• Sieva – Lilita Zatlere, kopīgs dēls Kārlis Zatlers.
• Divi bērni no iepriekšējās laulības – Gustavs un Felicita.
• Dārznieks un dabas vērotājs.
Negribu atstāt vēsturniekiem pārāk lielu mantojumu, kur neviens nekā nesaprot, un tad katrs pūlēsies izvilkt savu patiesību. Man to nevajag, tik ģeniāls es neesmu.
Eksprezidents Valdis Zatlers ierodas ļoti lēniem, taču apņēmības pilniem soļiem. Sveicienam viņš ar cieņpilnu žestu nedaudz pieliec galvu – tagad, pandēmijas apstākļos, tā ir viņa izvēlētā sasveicināšanās forma. Nodomāju, ka varbūt Zatlera kungs šo sveicienu aizguvis savos ceļojumos uz Ķīnu. Mūsu saruna notiek pie visgarākā redakcijā pieejamā galda, lai ievērotu visus nepieciešamos drošības noteikumus. No ūdens un kafijas viņš atsakās – esot pasācis nekur ārpus mājas neēst un nedzert. Tāds laiks. Tomēr šādai sarunai devis priekšroku klātienē – ir tomēr lietas, ko plakanie ekrāni nespēj nodrošināt. Aiz redakcijas durvīm paliek apsargs, kurš uzmanīgi pavadījis eksprezidentu līdz pašām durvīm. Turpmākās sarunas laikā Zatlera kungs brīžiem sirsnīgi iesmiesies, taču pārējā laikā pār maskas malu manī lūkojas viedas un vērīgas acis.
– Jūs joprojām visur pavada apsardze?
– Visur nē. Tomēr, ja ir publiskas vietas, drūzma, tad apsargs ir. Labi, ja kāds cilvēks redz laukumu un piepalīdz. Tā man pēdējos gados ir dzīves nepieciešamība. Apsargi ir baigi foršie puiši, saprot, ko man vajag, lai es varētu funkcionēt un būtu drošībā. Vispār jau apdraudējums mūsu zemē ir minimāls, bet pietiek arī ar to. Prezidentūras laikā divas trīs reizes gadā piedzīvoju situācijas, kad bija reāls apdraudējums. Draudus var neņemt galvā, uztvert kā joku, tomēr labāk tos neignorēt, jo – nedod Dievs, ja tas nebūs joks. Bet īstenībā mēs dzīvojam ļoti draudzīgā un drošā valstī.
– Pašlaik arī šajā drošajā valstī ir zināmas jukas. Cilvēki savos uzskatos var būt sašķelti pat vienā ģimenē – par dažnedažādām tēmām: kovids, vakcinācija, valdības noteiktie ierobežojumi utt. Kurp mēs kā valsts, jūsuprāt, šobrīd virzāmies?
