Bijušais baņķieris, muižkungs Oļegs Fiļs: Mēs visi raudājām

Mēs, protams, tiekamies Nurmuižā. Pēc biznesa sagrāves un trieciena privātajā dzīvē šī vieta ar neoklasicisma pērli ir Oļega fantāziju oāze un svarīgākais projekts. Viņš piebrauc sniegbaltā auto, pie stūres ir mīļotā Kristīne. Atslēdz restorānu. Kristīne vāra kafiju. Oļegs tikmēr pārlūko no restaurācijas atvestos rokoko krēslus un nopriecājas, cik skaista tagad ir bīdermeijera sofa.

– Kas šobrīd visvairāk nodarbina jūsu domas?
– Kā piešķirt jaunu dvēseli renovētajām ēkām, katrai atrast jauno pielietojumu. Visi, kas brauc garām, redz – uzplaukusi gandrīz pilsētiņa: pils, trīs milzīgas kalpu mājas, kur reiz dzīvoja ap simts kalpu, stallis, kur reiz bija piecdesmit zirgu, oranžērija. 

Mani bērni bija priecīgi, ka esmu līdzās. Mana ģimene kļuva laimīgāka.

– Un mēs sēžam jaunajā restorānā, arī senlaikos te bijis krogs, bet padomju gados remontēja traktorus. 
– Ēkai ir 200 gadu, tā attēlota arī tā sauktajā Pauluči albumā (19. gadsimta 20. gadu beigās tapa dažādu Baltijas piļu zīmējumu un plānu albums, kuru pasūtīja Baltijas ģenerālgubernators Filips Pauluči – red.). 1827. gada zīmējumā ir Nurmuižas pils ar ainavu, kur redzams ceļmalas krogs. Pēc senām fotogrāfijām noskaidrojām, kādi te bijuši romantiski logi. Koka sijas pasūtījām pēc vēsturiskajiem izmēriem, ar lielu rūpību un atbildību. Tagad šeit tiešām ir sajūta kā senos laikos, bet tas prasīja gadus. Par to, ka te būs restorāns, šaubu nebija, bet ko gan likt lielajā stallī pretī pilij? 

– Izstāžu zāli tur vajag!
– Tieši tā. Bet kalpu mājā? Viesnīcu. Lielajā kūtī ar milzīgo brīvi stāvošo jumtu, ko rūpīgi saglabājām un renovējām? Lēnītēm izdomāju, ka mums tur iznāk savs mini Hanzas perons – milzīga svinību zāle. 

– Kur šobrīd ir jūsu mājas – te vai Mežaparkā? 
– Man visi jautā, vai Nurmuižā būvēju sev māju. Atbildu: nē, nē, nē, man ir, kur dzīvot. Man taču nevajag 32 ēkas, lai dzīvotu! Agrāk dzīvoju Jūrmalā, tagad Mežaparkā, Latvijas laika ēkā, ko nopirku pēc restaurācijas, – klasiski gaiša, plaša, mājīga. 

– Kāpēc tad pirms 17 gadiem jums vajadzēja šo muižu – milzīgu aizaugušu, sabrūkošu problēmu? 
– Biju jauns, ambiciozs lielas organizācijas vadītājs un, protams, nebaidījos ne no lieliem projektiem, ne izaicinājumiem. (Smaida.) Kopā ar Borisu Teterevu apmeklēju Rundāli, un viņš palielījās, ko ir palīdzējis atjaunot. Un mani aizrāva šis stāsts par kultūrvēsturisko mantojumu. Sāku braukt pa Latviju un skatīties, ko tikpat vērtīgu varētu atjaunot arī es. Sākumā nolūkoju pavisam nelielu muižiņu Vidzemē, bet tad starpnieki mani atveda uz Kurzemi, uz aizaugušo Nurmuižu. Ienācām pa centrālajiem vārtiem, un viņi noprezentēja – redz, kur, Oļeg, ir pils, gada laikā varēsi izremontēt. Kad 2004. gada beigās muižu nopirku, uzreiz atklājās jaunas nianses – izrādās, esmu nopircis valsts nozīmes vēstures pieminekli ar konkrētiem saglabāšanas noteikumiem.

– Pirkumu nožēlojāt? 
– Es taču nebaidos no lieliem izaicinājumiem! Kad ar to palielījos Imantam Lancmanim, viņš atbildēja: «Jauki, Oļeg! Tas būs jūsu mūža darbs!» Man tobrīd bija 32 gadi. Domāju, ko viņš tur stāsta par mūžu… Jā, gada laikā tiešām atjaunot nesanāks, bet trijos jau nu noteikti. Kad speciālisti man izskaidroja turpmāko procesu, lūk, tad gan sapratu, ka esmu iekritis. Sākumā pat nebiju pamanījis, ka pērku ne vien arhitektūras pieminekļus, bet arī dabas pieminekli, arheoloģijas pieminekli… Nu, šausmas! Sabruka visi mani mīti – nebūs nekāda eiroremonta pat trijos gados. 

– Jums, rūdītam banku finansistam, nācās pārtapt gandrīz par arheologu?
– Gandrīz. Nepārtraukti mācījos, nu jau esmu izpētījis visu muižas vēsturi – mans dators ir pilns ar failiem par Nurmuižu un baroniem Firksiem. Izsapņotajos trijos gados paspējām tik vien, kā šo bagātību atklāt un veikt ēku konservāciju, par ko sākumā brīnījos, – tikai saglabāt, lai restaurētu pēc tam. Saņēmu mācību, ka jātic speciālistiem, pat ja neesi līdz galam sapratis viņu teikto, tik un tā ir jādara, kā viņi saka. Kad man jautā, kad te viss būs gatavs, pieminu Rundāli. Ja jau viņiem vajadzēja piecdesmit gadu, tad arī man vēl ir laiks.

– Pirms trim gadiem ārēju sankciju rezultātā kādā rītā sagruva jūsu divdesmit gadus būvētā stabilā banka. Kā jūs atguvāties? 
– Mana recepte ir vienkārša – sāku vairāk nodarboties ar to, kam iepriekš nebija laika. Nodevos ģimenei. Gāju pastaigāties ar bērniem, skatījos, kā viņi spēlē futbolu. Un kļuvu laimīgāks.