Bez tieksmes izcelties un atšķirties no pārējiem. Neitrālie zviedri
Zviedrija ir viena no mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm – šaurākajā vietā līdz Gotlandei jūra mūs šķir tikai 160 kilometrus, bet cik dažādi likteņi… Latvija bijusi ierauta abos pasaules karos, kamēr Zviedrijā par savu zemi iedzīvotājiem nav bijis vajadzības karot simtiem gadu, lai neteiktu – nekad. Vai tas ietekmē sadzīvi, uzskatus, cilvēku attiecības?
Foto: Shutterstock
Grūti par neitrālu nosaukt latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai pēc kara. Ar šiem kauna traipiem Zviedrija nelepojas un par to ir arī atvainojusies.
Tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, kad es mācību apmaiņas programmā nonācu Zviedrijā. Dzīvoju valsts vidienē tipiskā pilsētiņā toties samērā netipiskā zviedru ģimenē. Kā paskaidroja mana zviedru mamma, netipiskā tādēļ, ka neatbildām zviedru vidusmēra ģimenes standartam: viņiem nebija personiskā auto, sava mājokļa un divreiz gadā nebrauca brīvdienās uz siltajām zemēm. Tātad es dzīvoju nabadzīgā ģimenē – divstāvu dzīvoklis rindu mājā, uz skolu un pilsētu devāmies ar velosipēdiem, uz tālākām pilsētām reizi mēnesī vai retāk – ar sabiedrisko transportu. Neēdām kafejnīcās un nesvinējām svētkus ārpus mājas. Toties zviedru mammai bija skaņu iekārta un videomagnetofons. Pa dienu viņa klausījās klasisko mūziku, jo naktīs strādāja slimnīcā par vecmāti. Naktsmaiņas izvēlējās brīvprātīgi, lai saņemtu divreiz lielāku stundu likmi par padarīto. Kad teicu viņai, ka Latvijā retais – tas bija deviņdesmito gadu vidū – var atļauties tādu tehniku, atbilde bija skarba: «Nevari taču salīdzināt mūs ar jums!»
Mana zviedru mamma viena bija uzaudzinājusi divus bērnus. Taču pie ledusskapja durvīm ar magnētiņu bija piestiprināta kāda melnādaina puisīša fotogrāfija. Izrādījās, tas ir zēns no kādas Āfrikas valsts, kuram zviedru vientuļā māte ik mēnesi no savas algas pārskaita naudu mācībām. Ar automātisko bankas maksājumu.
