Barikāžu laiks – negaidīta vienprātība grūtā brīdī
«Barikādes bija mūsu atmodas visnozīmīgākais notikums,» uzskata 1991. gada barikāžu muzeja dibinātājs un direktors RENĀRS ZAĻAIS. Ja nebūtu barikāžu, iespējams, nebūtu arī neatkarīgas Latvijas.
Foto: LETA un no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (F64)
Tā sākās 1991. gads
2. janvāris. OMON kaujinieki ieņem Preses namu.
Visi par šo nakti visu jau zina. Necilvēcība satrieca, skaļi lamu vārdi no alejas Raiņa bulvārī aptraipīja dzīvos un mirušos.
13. janvāris. Naktī tanki ielenc Lietuvas Republikas Augstāko Padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Viļņā nogalināti 14 cilvēki.
Pulksten 4.45 Latvijas Radio izskan LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna uzruna tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai.
Pulksten 14 11. novembra krastmalā notiek Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija.
Latvijas iedzīvotāji sāk veidot barikādes un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, Radio namu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus.
16. janvāris. Pulksten 16.45 pie Vecmīlgrāvja tilta tiek nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.
Rakstnieks Miervaldis Birze šajā dienā savā dienasgrāmatā rakstījis: «Kad rakstīs atkal vienu vēstures grāmatu, kura sauksies Rīga, tajā blakus nodaļai par važiņu bruņukreklos tērpto ordeņbrāļu cīņu ar Rīgas bīskapa tādos pašos kreklos tērptajiem karakalpiem, blakus nodaļai par tiltu aizstāvēšanu pret bermontiešiem 1919. gada novembrī, kad spalgajā salā ierakumos ātri sastinga kritušie, – blakus šīm tiks rakstīta pavisam jauna, kuras virsraksts būs Barikādes Doma laukumā.
Diezin vai Eiropa jebkad tādas redzējusi – traktori, kuriem pie smagajām kāpurķēdēm vēl turas rudenī arot pielipusī mālainā zeme, grāvju racēji ar gari pastieptu kausu, piekabes ar simt gadus augušiem Latvijas priežu stumbriem, kuri šodien kā vīru krūtis arī aicināti mūs pasargāt no lodēm. Vai pārsienamais punkts Doma baznīcā ar baltu saiņu krāvumu šoreiz nebija tikpat svēts kā altāris, jo arī kalpoja dzīvībai? Rekviēms, kas baznīcā skanēja Rīgas aizstāvjiem, ne tikai Latvijas mūzikas vēsturē ierindosies godavietā. Tā būs varena glezna, kuru reiz gleznos: gaiši baznīcas logi, dzelzs siju krusteniskās barikādes laukumā baznīcas priekšā – un rekviēms.
[..]
Vakarā ziņo: Vecmīlgrāvī melnās beretes nošāvušas volgas vadītāju Robertu Mūrnieku. Var jau teikt, ka Mūrnieks gribējis uzbrukt berešu mītnei, kaut viņa ierocis bija tikai auto apaļā stūre. Tā, protams, jāapgalvo, citādi iznāk, ka nošauts tāpat, šaušanas prieka pēc.»
