Baltkrieviete Anastasija Sorokina: Pati lielākā palīdzība bija cilvēku labvēlīgā attieksme
ANASTASIJA SOROKINA, bijusī Baltkrievijas Šaha federācijas prezidente, no Baltkrievijas aizbrauca 2020. gada 29. oktobrī – savas meitas dzimšanas dienā – un nezina, kad varēs atgriezties dzimtenē. Viņa mācās dzīvot šahistei neraksturīgi – nerēķinot daudzus gājienus uz priekšu.
Foto: Ieva Andersone
Agrāk mēs pat nezinājām, kā cietumus sauc un kur tie atrodas, bet tagad katram baltkrievam bija skaidrs, kas ir un kur atrodas Okrestina.
No šahistu ģimenes
Anastasija saka, ka ilgu laiku uzskatījusi sevi par cilvēku ārpus politikas. «Esmu cilvēks no sporta pasaules, dzimusi šahistu ģimenē. Mans tēvocis Viktors Kupreičiks bija slavens šahists, pirmais starptautiskais šaha lielmeistars Baltkrievijā, kas tolaik vēl bija Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika, un es savā ziņā esmu gājusi viņa pēdās. Viņš gan nekad īsti neatbalstīja manu aizraušanos ar šahu, jo uzskatīja, ka šahs nav sievietei piemērots sporta veids. Tāpēc arī spēlēt mani iemācīja un vēlāk uz šaha pulciņu aizveda vecmāmiņa, nevis tēvocis. Taču spēle man uzreiz veicās – uzvarēju visus pēc kārtas, no 12 līdz 20 gadu vecumam savā vecuma grupā daudzkārt biju Baltkrievijas čempione, piedalījos Eiropas un pasaules čempionātos, izpildīju starptautiskās klases meistara normu. Un piepildīju savu bērnības sapni.
Savulaik tēvocis man no Austrālijas bija atvedis mīksto rotaļlietu – koalas lācīti. Koala kļuva par manu talismanu, ko visur ņēmu sev līdzi, turnīros sēdināju līdzās šaha dēlim. Bet reiz, spēlējot bērnu pasaules čempionātā, pirms pēdējās partijas lācīti pazaudēju. Visu nakti noraudāju un sev apsolīju: ja šajā partijā nezaudēšu, kad izaugšu liela, aizbraukšu uz Austrāliju un atradīšu tieši tādu pašu koalu. Nospēlēju neizšķirti. Sapnis ilgi dzīvoja manī, un, tiklīdz radās iespēja, es to piepildīju. Divdesmit triju gadu vecumā mani uzaicināja strādāt par šaha treneri Austrālijā, un es aizbraucu uz otru zemeslodes pusi. Ierados neilgi pirms savas dzimšanas dienas 26. janvārī, un var teikt, ka Austrālija mani sagaidīja ar salūtu, jo šajā dienā ir arī Austrālijas nacionālie svētki.