Baibas Sipenieces-Gavares mamma Austra: Padoties nedrīkst nekad
Mēs mīlam Baibu Sipenieci-Gavari par viņas enerģiju, īstumu un optimismu. Iepazīstoties ar Baibas mammu, mums ir arī skaidrs, no kurienes viņā šīs dzirksteles. Fantastiskie AUSTRAS SIPENIECES gēni! Austrai ir astoņdesmit gadu, un, skaidrs, ka piedzīvots arī gana daudz grūtību, bet – lai viņa žēlotos? Nekad! Arī par veselību ne.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Alise Kraukle
Apbrīnojami, bet Austras aptieciņā zāļu nav: tikai jods un soda. Viņa vienā ritmā ar mazbērniem noiet divdesmit kilometrus gar jūras krastu un apspriež jaunākos digitālos rīkus. Vecums, tāpat kā slimības, ir vienīgi galvā – pārliecināta Austra.
Domāju, ka veselība lielā mērā ir atkarīga no katra attieksmes pret dzīvi. Un daudz kas ir mūsu pašu rokās.
Bērnībā norūdīts raksturs
Esmu dzimusi sešu bērnu ģimenē kā otrā. Vecākā māsa smagi cieta dzemdībās, un tas atstāja sekas uz visu mūžu. Māsai bija skaidrs prāts, taču fiziski viņa nespēja gandrīz neko un bija cilājama. Šā iemesla dēļ mamma algotu darbu nestrādāja, līdz māsai apritēja sešpadsmit.
Mūsu tētis bija agronoms, strādāja Ošupes izmēģinājumu stacijā līdz brīdim, kad kara darbības dēļ to slēdza un evakuēja uz Kazdangu. Tā kā Kazdanga jau bija bēgļu pārpilna, mūsu ģimeni nometināja Valtaiķu pagastā. Man tobrīd bija četri gadi, un es kā pa miglu atceros, kā turp nonācām – braucām ar zirgu vezumu, bet lopiņi gāja katrs uz savu pusi. Vēlākos gados uzzināju, ka bēgļiem tika piešķirti zirgi rikšotāji, tāpēc tā. Katrai ģimenei bija iedalīta arī viena govs. Kad nonācām Kurzemes katlā, zirgus mums konfiscēja, tēvu paņēma filtrācijas nometnē – veselu gadu viņš bija prom. Tomēr, pateicoties tam, ka mums palika govs, ģimene badu necieta.
Pēc kara nonācām Aizputes pusē. Tēvs, būdams agronoms, vietējā kolhozā kļuva par priekšsēdētāju. Mums piešķīra mākslinieka Edgara Iltnera tēva mājas pirmo stāvu. Juzdams, ka laiki mainās, un baidīdamies no izsūtīšanas, bijušais saimnieks no mājām bija atteicies. Ēkas otrajā stāvā dzīvoja divas slaucēju ģimenes. Tur bija ļoti labi iekopta saimniecība – moderna kūts, linu šķūnis, atsevišķi iekārtota cūku un govju ferma. Un fantastisks dārzs. Tai laikā man kā mazai meitenei dzima sapnis, ka arī man reiz būs sava māja un iekopts dārzs.
Tēvs bija aizņemts kolhoza darbos, bet mamma aprūpēja ģimeni un ar laiku sāka kopt kolhoza cūkas. Tas bija pašsaprotami, ka mēs – visi bērni, izņemot vecāko māsu, kura fiziski to nespēja, – piedalījāmies dažādos darbos. Skolas brīvlaikā kolhozā strādājām cauru vasaru. Nevienam nekas par velti netika dots un arī pašiem nenāca prātā, ka mums kaut kas tāpat vien pienāktos. Mums bija arī savi mājlopi – pa dienu mācījāmies, bet, tiklīdz pārnācām no skolas, tā ķērāmies pie saimniecības darbiem. Toreiz – jauns vai vecs – neviens par darbu nečinkstēja. Kad manai vecmāmiņai palika septiņdesmit gadi, viņa atnāca dzīvot pie mums. Arī viņa nesēdēja bez darba, bet auda lupatu deķus līdz pat astoņdesmit četru gadu vecumam. No viņas pūrā mums katram tika vairāki tepiķi!»
Sporto un nebūs jāslimo!
«Savu bērnību un arī jaunības gadus atceros ar patiku. Mums bija ļoti aktīva skolas dzīve. Dzērves pamatskolas laikā bieži gājām divu dienu pārgājienos. Arī ziemā! Gulējām teltīs: apakšā paklājām skuju zarus, lai būtu siltāk. Blakus kūrām ugunskuru. Ūdeni pasmēlām no strautiņa un nolauzām pa kādam aveņu zaram tējai. Tāda romantika! Savukārt vasarās daudz ar riteņiem braucām.
