Baiba Sipeniece-Gavare: Esmu arī sapratusi, ka nav nekā briesmīgāka par nelaimīgu sievieti 1
Jo turbulentāki apstākļi ir apkārt, jo lielāka vērtība ir dzīvespriekam un spējai saglabāt iekšējo mieru. Bet kā to vairot?
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Aiga Rēdmane)
Radio un TV personība BAIBA SIPENIECE-GAVARE
Ja man kāds saka, ka pašlaik piedzīvojam trakus laikus, es atbildu: ir sarežģīti, bet noteikti nav traki. Manas vecmāmiņas no mammas puses dzīvesstāstu var saukt par smagu.
Pieļauju, ka cilvēku veido noteikts ķīmiskais sastāvs, kas ietekmē arī viņa mentālo stāvokli: vienam no dabas dzīvesprieks ir iedalīts vairāk, citam – mazāk. Tomēr tikpat lielā mērā iespējams, ka dzīvelīgums, sīkstums un spēja arī grūtos apstākļos ieraudzīt gaismu ir cieši saistīti ar mūsu katras uzvedības modeli, ko neviļus esam pārmantojušas no savām mammām un vecmāmiņām.
Ja man kāds saka, ka pašlaik piedzīvojam trakus laikus, es atbildu: ir sarežģīti, bet noteikti nav traki. Manas vecmāmiņas no mammas puses dzīvesstāstu var saukt par smagu: īsi pirms kara viņas pirmais bērns – vecākā meita – piedzima ar bērnu trieku. Viņa bija kopjama visu mūžu. Kara laikā vectēvu paņēma filtrācijas nometnē un vecmāmiņa palika viena ar bērniem. Viņi bija kupla ģimene – tajā auga seši bērni. Bērnībā es bieži ciemojos pie vecmāmiņas, bet nekad viņu neesmu redzējusi nelaimīgu vai depresīvu – viņa vienmēr bija ļoti dzīvelīga un enerģiska, mācīja man jautras dziesmas un viņas mājā humora netrūka.
