Baiba Braže: Lamāt valdību ir hobijs visās valstīs, kur esmu dzīvojusi
Baibas Bražes karjeras ceļš ir iedvesmojošs: bijusi klāt daudzos Latvijas vēsturei būtiskos notikumos, strādājusi par vēstnieci un nu jau gandrīz divus gadus ir amatā, kurā nenokļūst nejauši, – viņa ir NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Neviens Baltijas pārstāvis tik augstā amatā līdz šim nav bijis.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Ginta Vītola
Pieturzīmes
• Dzimusi Rīgā.
• Latvijas Universitātē ieguvusi divus maģistra grādus: tiesību zinātnēs un komunikāciju zinātnē.
• Izglītību papildinājusi NATO Aizsardzības koledžā Itālijā, universitātēs Taizemē, Somijā, Austrijā, Nīderlandē.
• Karjeru uzsākusi Latvijas Ārlietu ministrijā, bijusi vairāku departamentu vadītāja.
• Strādājusi Latvijas pārstāvniecībā ANO Ņujorkā.
• Strādājusi darba grupā, kas panāca Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, kā arī darba grupā, kas strādāja pie Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.
• Bijusi pastāvīgā pārstāve Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijā (OPWC).
• Bijusi Latvijas vēstniece Nīderlandes Karalistē, pēc tam – Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē.
• Precējusies, ģimenē aug meita.
Domāju, tas Latvijas sievietēm ir ļoti svarīgi un jāpatur prātā – nevajag ļaut ievainot savu pašcieņu, ja kāds saka: nu ko tu tur pateici; šoreiz nebija labi.
Baibas vecāki ir no Kurzemes – mamma no Liepājas, tēva ģimene no Bārtas, un skan tik sirsnīgi, kad, atceroties bērnības vasaras Bārtā, viņa lieto kurzemniekiem ierasto vārdu krizdoles, nevis ērkšķogas. Un par savām mazajām laimītēm Baiba sauc sarunas ar tuviem cilvēkiem, rītus Latvijā, sēņu smaržu un citas it kā ikdienišķas, bet īstenībā bezgala svarīgas lietas.
– Tas, ka jūsu vecāki nāk no Kurzemes, ļauj izdarīt dažus pieņēmumus par jūsu rakstura stingrību.
– Bērnības atmiņas saglabājušās smaržu un citu sajūtu līmenī – bezgalīgas vasaras, smilgas, kas šūpojas acu augstumā, kokos rāpšanās, liepu ziedi… Sāk sārtoties pirmās zemenes, tad jāņogas, ienākas krizdoles, āboli, un tad jau skaidrs, ka drīz atkal uz skolu. No lauku darbiem mani iesaistīja siena vākšanā, mācīja slaukt govi, un vecāki ļoti smējās, kad es pēc kādas neveiksmīgākas reizes teicu: es apslaucos. Netālu no mūsu mājām strādāja Universitātes arheologu grupa, kas pētīja pilskalnu, bērni varēja palīdzēt arheologiem, un tā bija pilnīgi cita darba pieredze, ne vairs nebeidzamās biešu vagas. Sarunas ar arheoloģijas studentiem par vēsturi, latviešu ciltīm, par to, kas tās bijušas, – tas man deva ļoti senas izcelsmes apziņu un lepnumu. Mana omamma Alvīne piedalījās Bārtas etnogrāfiskajā ansamblī, mani arī kādreiz ņēma līdzi, un tas viss – ģērbšanās, dziesmas – likās tik ārkārtīgi iespaidīgi.
