Atcerei un atmiņai. Stāsts, kurš veltīts Aktierim Guntim Skrastiņam

Man bija trīspadsmit gadi, kad traģiski aizgāja bojā mammiņa, un Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu.

«Vārdam vairs nav nozīmes. Ir palikušas tikai atmiņas. Un, kur ir atmiņas, tur ir sajūtas, bet, kur ir sajūtas, tur vārds klusē. Es stāvu uz perona un redzu, kā mans brālis iekāpj pēdējā vilcienā. Es palieku, un vilciens aiziet. Attālinās arvien tālāk un tālāk, un, lai ko es teiktu vai sauktu, brālis vienalga to vairs nesadzirdēs… Es vairs to vilcienu neredzu, tas ir aizgājis. Esmu palicis uz perona viens…» Tā Guntis teica IEVAS Stāstiem, kad rakstīju par viņa mūžībā aizsaukto brāli, aktieri Imantu Skrastiņu. Neaptverami, ka divus rudeņus vēlāk dzīve aprāvās arī Guntim un perons nu ir tukšs…  

«Es agri kļuvu bārenis, un Imants man bija vairāk nekā brālis,» toreiz teica Guntis un atcerējās vecākus. «Man bija trīspadsmit gadi, kad traģiski aizgāja bojā mammiņa, un Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu. Kopš tā laika man ir sajūta, ka es dzīvoju kā vēja aizlauzts bērza zars, jo Taurupē mums pie mājas auga divi bērzi, un arī Meža kapos mammiņa guļ uzkalniņā zem bērza. Tur mēs apglabājām arī papu un tagad Imantu. Mums abiem visus gadus, kopš mammiņa un pēc tam paps aizgāja, viņu dzimšanas un vārda dienas, mūsu pašu dzimšanas un vārda dienas bija svarīgākie datumi, kuros abi vienmēr bijām kopā. Mēs nekad nerīkojām jubilejas balles un svinības, bet vienmēr braucām uz kapiem pie vecākiem. Viņi man nav miruši. Katru dienu viņus atceros. Vienmēr abi ar Imantu kopā gājām uz kapiem, tagad man jāiet vienam… Šausmīgs tukšums…»

Guntim vilciens saistījās ar bērnību un vecākiem. «Paps visu mūžu bija dzelzceļnieks, un 1952. gadā, kad atvēra Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līniju, viņu pārcēla par Taurupes stacijas priekšnieku. Atceros, kā es vienmēr stāvēju uz perona un noskatījos, kā Imants ar koferīti iekāpj vilcienā un aizbrauc. Visa mana bērnība pagāja, klausoties sliežu dunoņā, un pie Taurupes stacijas pagāja manas dienas.»