Ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš par kara trauksmi: Vai tiešām mums jājūtas vainīgiem?
Tik ļoti gaidījām to brīdi, kad dzīve pēc pandēmijas beidzot atgriezīsies ierastajās sliedēs, un še tev nu bija – mazliet vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā no Latvijas tagad sprāgst bumbas un mirst cilvēki. Karš veļas pāri ne tikai Ukrainai, bet arī mūsu prātam un sirdij. Uztraucamies gan par ukraiņiem, gan paši par sevi, un emocijas brīžiem vienkārši sit ārā korķus. Ko iesākt ar bailēm, kas stindzina, un trauksmi, kas rada haosu mūsos pašos?
Foto: Shutterstock
Konsultē Jānis Vītiņš,
ārsts psihoterapeits
Saliksim pa plauktiņiem svarīgāko, kas mums šajā situācijā jāņem vērā, lai spētu turpināt dzīvot.
Iezīmē savu punktu nākotnē
Mēs varam atļauties būt radoši un apmānīt psihi tā, lai pašiem būtu patīkami šo nākotni gaidīt.
Šobrīd mēs pārdzīvojam gan par to, kas notiek Ukrainā, gan par to, kas notiks ar mums. Diemžēl mēs neviens nevaram paredzēt to, kas notiks, – nākotne mums vienmēr paliks nezināma. Taču tas, ko tiešām varam darīt, – mēs šajā nākotnē varam ielikt sev kādu punktu, kas padarītu to skaidrāku un iekrāsotu gaišākās krāsās. Klasiski šo punktu iezīmē kāda no reliģijām, un tas palīdz daudziem, bet pilnīgi noteikti varam kādu punktu izvēlēties arī paši. Nav obligāti, lai tas būtu kaut kas ļoti reāls, pietiek ar simbolisku nozīmi. Piemēram, varam pie savas mājas uzvilkt Latvijas karogu, tas simbolizē vienotību ar valsti un mūsu tautu. Kad redzam, ka arī citur uzvilkti karogi, mēs sajūtamies drošāk. Vai arī varam ieplānot, ka sagaidīsim kara beigas un tad aizbrauksim uz Ukrainu. Varam arī vienkārši padomāt, kā tas būs, kad piedalīsimies mūsu bērnu kāzās, mazbērnu kristībās… Ar tādām domām un iztēles ainām vien jau mazinās sajūta, ka par savu nākotni neko nezinām, jo mēs zinām, uz kurieni virzāmies. «Šāda gremdēšanās nākotnē ir ļoti labs veids, kā apmānīt savu psihi,» saka ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš. «Ejot pie gaišreģa, mēs pat esam gatavi maksāt naudu par to, lai mūs apmāna. Iedomājieties – gaišreģis sievietei pasaka, ka viņas vīrs varētu kļūt neuzticīgs, un ar to pietiek, lai iesētu apdraudējuma sajūtu. Domājot par nākotni, šī sieviete skaidri iztēlojas – lai kas arī notiktu, vīrs viņu noteikti krāps. Rezultātā viņa uzmanību pievērš tieši šim punktam un visus notikumus izskaidro ar vīra neuzticību.»
