Ārsti Juris un Jurģis Vītoli: Ginekologam jābūt vīrietim!

Pieturzīmes

JURIS VĪTOLS 
• Ginekologs, dzemdību speciālists un neauglības ārstēšanas speciālists. 
• 1967. gadā Rīgas Medicīnas institūtā ieguvis ārsta diplomu. Strādājis Kuldīgas slimnīcā, Alsungā un Linezera slimnīcā. 2010. gadā izveidojis savu klīniku.  
• Tagad vada JV klīniku un strādā arī reproduktīvās veselības centrā Embrions.  
• Ginekoloģiski endoskopisko operāciju aizsācējs Latvijā.
• 56 gadus laulībā ar Dainu Vītolu, zobārsti. Izaudzinājis trīs bērnus, septiņi mazbērni, divas mazmazmeitiņas.
• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
• 77 gadi.

JURĢIS VĪTOLS 
• Ginekologs, dzemdību speciālists.  
• 2014. gadā pabeidzis RSU medicīnas fakultāti. Specializējas endometriozes un citu ginekoloģisku slimību endoskopiskā ārstēšanā.
• Strādā JV klīnikā, reproduktīvās veselības centrā Embrions, Austrumu slimnīcā un citur. 
• Sieva Marija ir māksliniece scenogrāfe. Dēls Indriķis. 
• 32 gadi.

Hormonālās kontracepcijas tirgošana ir ļoti izdevīga, iespējams, pat ienesīgāka par narkotikām.

– Man šķiet, Latvijā jūs esat vienīgā ginekologu vīriešu dinastija. Puikas parasti vēlas kļūt par ugunsdzēsējiem vai policistiem. Kā jūs, Jurģi, izdomājāt kļūt par ginekologu? 

JURĢIS: Mācījos Franču licejā un trenējos peldēšanā, un to starplaiku pēc skolas bieži pavadīju ginekoloģiskajā klīnikā, kur strādāja mans tēvs. Man patika tā gaisotne. Pēc vidusskolas biju iesniedzis dokumentus arī fizmatos, un mani uzņēma arī tur, tomēr izvēlējos medicīnu. 

JURIS: Jurģa mamma saglabājusi viņa otrās klases domrakstu Kas es būšu, kad izaugšu liels? Atceros, toreiz Jurģis atnāca mājās un prasīja: «Tēti, kas ar to skolotāju notika? Viņa izlasīja manu domrakstu un nosarka kā biete!» Izrādās, Jurģis rakstījis: «Kad būšu liels, būšu ginekologs tāpat kā mans tētis!» 

– Bet jūs pats, Juri, ginekoloģijā esot nonācis nejauši?

– Pat medicīnā nonācu nejauši! Pabeidzu skolu un gāju stāties Politehniskajā institūtā. Bet Rīga man bija tumša bilde, eju pa Kronvalda bulvāri, stāv pie vienas ēkas puiši, prasu, kur Politehniskais institūts. Viņi saka: te ir Medicīnas institūts, un pierunāja mani stāties tajā. Ar ginekoloģiju bija līdzīgi – tolaik nodarbojos ar cīņas sportu, un treniņā čaļi prasa: nu, kas tu būsi? Teicu to, kas pirmais ienāca prātā: būšu ginekologs! Un tā arī notika. Nekad neesmu savu izvēli nožēlojis. Mums jau tās saknes dzimtā ir vēl senākas – mana vecmāmiņa no tēva puses bija dziedniece Rūjienas Ieva, bet no mātes puses radiniece Polijā bijusi bērnu ķērāja. Varbūt ir kāda sarkanā līnija liktenī, kas tā tiek turpināta? Arī mana jaunākā meita vispirms pabeidza Mākslas akadēmiju, bet pēc tam izlēma mācīties medicīnu. Taču es nevienam bērnam neko neesmu spiedis. Kad strādāju Alsungā, vecākā meitiņa, toreiz maza podziņa, dzīvojās pa poliklīniku – uzšuvām mazu baltu halātiņu, un viņa gāja uz bērnu nodaļu ārstēt bērnus. Un tagad kļuvusi par bērnu dakteri – pediatre Vita Vītola.
Sāku darbu sešdesmitajos gados laukos, Kuldīgā, pēc tam Alsungā, un pēc tam nokļuvu Linezerā. Manā laikā mēs bijām autodidakti, mācījāmies paši no prakses un pieredzes. Es apskaužu Jurģi un citus jaunos dakterus par tagadējām iespējām, man grūti tikt viņiem līdzi! 

– Jurģi, ko jūs gribētu iemācīties no sava tēva? 

JURĢIS: To mākslu komunicēt ar pacientu. Spēju ieklausīties, spēju nomierināt. 

JURIS: Es vienmēr saku – ja paciente ienāk kabinetā ar asarām acīs, tad viņai jāiziet ar smaidu uz lūpām. Mūsu specialitāte jau ir arī psiholoģija. 

– Vispār jūsu klātbūtnē tiešām iestājas liels miers, es arī to šodien sajutu. Taču joprojām daudzas sievietes, ginekologa kabinetā ieraugot vīrieti, pirmajā brīdī pakāpjas atpakaļ. Ar ko vīrietis ginekologs varētu būt citāds nekā sieviete ginekoloģe?

JURĢIS: Tādas situācijas redzu bieži, jo strādāju arī Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur pacientes nezina, ka ginekologs būs vīrietis.