Arnis Mednis: Vienmēr esmu sacenties tikai pats ar sevi

Nevaru vairs ar abām rokām klavieres spēlēt, bet spēlēju ar vienu tā, ka rūc. Paldies Dievam, ka tas asinsvads, kas gāja pušu, neķēra neko citu, tikai kustības.

Kamēr Arnis kāpj pa metāla kāpnēm uz otro stāvu savā studijā, uzzinu, ka viņš savu uzticamo štociņu sauc par bīstēkli, bet uzmavu tā galā – par purciķi. Tie esot seni latviešu vārdi. No palīdzības viņš kategoriski atsakās. «Man jau sanāk arvien labāk,» viņš stāsta. Kad nonākam studijā, Arnis apsēžas pie klavierēm un fonā sāk spēlēt vienu savu Pepijas dziesmu. «Koncertprogrammā, ko esam kopā ar Vitu izveidojuši, varēs dzirdēt dziesmas no Nacionālā teātra izrādes Pepija – man bija tas gods komponēt mūziku šai izrādei. Dziesmas dzīvo joprojām, un man kā autoram ir liels pagodinājums, ka dziesma Gribu kā bērns vēl just bija iekļauta Skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncertā un to dziedāja lielais kopkoris. 

Izrādei dziesmas rakstīju ap 2000. gadu, tā ka kāds laiciņš ir jau paskrējis. Bet jāsaka arī godīgi – tas bija laiks, kad Radītājs bija pret mani tiešām ļoti dāsns. Man iedvesma bira kā pērles. Piemēram, Pepijas dziesmām esmu ne tikai mūzikas, bet arī tekstu autors. Toreiz mani bērni bija mazi – viens sāka iet skolā, otrs tai vēl tikai gatavojās –, un, pateicoties viņiem, es vispār Pepijai pievērsos. Tagad jau man jārunā par mazbērniem. Bet es to tā kautrīgi saku, jo manam jaunības dienu draugam, ilgstošam Odis kolēģim bundziniekam Indrim Orubam ir seši mazbērni. Kad viņi abi ar Raimondu Macatu sāk runāt par mazbērniem, es lavos laukā no istabas vai sēžu stūrī un klusēju…