Arnis Kaktiņš: Tagad ir svarīgi nepazaudēt cilvēcību
Intervijai viņš piekrita ļoti negribīgi, tomēr Arnis Kaktiņš ir tas cilvēks, kurš nereti uzdrīkstas pateikt vārdos to, ko citi sen sajūt, bet noklusē. Arnis jau 26 gadus vada tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, kas veido un analizē sabiedrības aptaujas par visdažādākajiem jautājumiem. Un aptauju patiesība mums parasti nav glaimojoša. Ko īsti Latvijā var mainīt Ukrainas karš?
Foto: Mārtiņš Zilgalvis (F64)
Pieturzīmes
• Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dibinātājs un vadītājs. Jau kopš 1996. gada!
• Studējis datorzinības RTU un uzņēmējdarbības vadību RBI. Pēc izglītības īsti nav sociologs, kā viņu reizēm dēvē.
• Bijis Aizsardzības ministrijas stratēģiskās plānošanas speciālists.
• Dzimis Bauskā, dzīvo Rīgā.
• Piemīt pamelns humoriņš.
Aptaujas rāda, ka Ukrainas jautājumā latviski runājošā sabiedrības daļa ir ļoti vienota, bet krievvalodīgais segments – ļoti sašķelts.
«Esmu izsalcis, noguris un nikns,» ienācis paziņo Arnis Kaktiņš un iesmejas savus pašironiskos smiekliņus. Neko darīt, nākamreiz uz interviju būs jānāk ar zupas burciņu somā. Viņam piemīt sarkasms, pašironija un nedaudz neganta humora izjūta. Bet pielaist klāt pats sev Arnis īpaši neļaujas – kāda gan nozīme esot viņa necilajai personībai?
– Jūs mēdzat teikt, ka Latvijā viss ir slikti, taču blakus Ukrainai mums tomēr ir diezgan labi. Ukrainas karš daudz ko maina. Ko īsti tas varētu mainīt mūsu valstī?
– Viss ir salīdzinājumā – no kāda skatpunkta tu skaties. Bet vai Ukraina maina mūsu lielo trajektoriju? Es domāju, ka vektoru pretējā virzienā tas nepagriež, bet ievieš kādas nianses un paātrinājumus un iedod laiku. Vismaz šobrīd.
Viena lieta, ko tas nepārprotami maina, – attiecības starp latviski un krieviski runājošo kopienām, un tas bija viens no Latvijas sāpīgākajiem jautājumiem. Viena no mūsu lielajām šķēluma līnijām bija valodu jautājums, un tas pārklājās ar etnisko piederību un pašidentifikāciju. Es domāju, ka Ukrainas karš tikai vairāk uzplēsis vecās brūces. Aptaujas rāda, ka Ukrainas jautājumā latviski runājošā sabiedrības daļa ir ļoti vienota, bet krievvalodīgais segments – ļoti sašķelts: daļa simpatizē Krievijai, daļa Ukrainai, liela daļa ne vieniem, ne otriem.
