Arhitekts Uldis Pīlēns: Tagad jālasa Ziedonis
Liekas, ka arhitekts ULDIS PĪLĒNS izstaro gudru mieru. Uz šo sarežģīto laiku viņš raugās filozofiski – tas ir mūsu laiks, un to nevajag izniekot. Tikai jāatrod, ko likt pretī slikto ziņu upei.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Pieturzīmes
• Arhitekts un uzņēmējs.
• Dzimis Liepājā.
• 64 gadi.
• 2017. gadā apprecējies ar Ilzi Pīlēnu.
• No pirmās laulības – divi pieauguši dēli.
• Bijis Latvijas Dizaina centra vadītājs, Liepājas galvenais arhitekts, Latvenergo padomes priekšsēdētāja vietnieks un citos amatos.
• Holdinga UPB padomes priekšsēdētājs un viens no līdzīpašniekiem.
• Pirms vairākiem gadiem kopā ar Juri Rubeni, Ilzi Pīlēnu un Ingu Rubeni nodibinājis Integrālās izglītības institūtu.
• Nesen kopā ar sievu Ilzi nodibinājis uzņēmumu Ola Foundation, kas būvē ēku kompleksu Ķīpsalā, kur būs olas formas mājvieta arī institūtam.
• Sarakstījis grāmatu Mans uzņēmējdarbības kods.
– Tāds savāds laiks. Daži baidās, daži skumst, citi dusmojas, meklē sazvērestības vai vienkārši ir apjukuši. Kā jūs redzat to, kas ar mums pašlaik notiek?
– Mēs nevaram izvēlēties laiku, kurā dzīvot. Ja pandēmija iekritusi mūsu laikā, ar to jāsadzīvo. Jo, koncentrējoties uz citu laiku, kas bijis pagātnē, vai gaidot labāku nākotni, mēs izniekosim laiku, kas atvēlēts tikai mums. Šis ir mūsu laiks. Tāpēc, kā saka mans draugs un kolēģis Integrālās izglītības institūtā Juris Rubenis, tagad ir jānodzīvo savas dzīves labākā versija. Arī daudz sliktākos apstākļos cilvēki ir izdzīvojuši, mīlējuši, guvuši panākumus, radījuši mākslinieciskas un citādas vērtības.
Uzņēmējdarbība nav gaidīšana uz dāvanām, bet aktīva rīcība, un vajag attapību, lai saprastu, kur katram ir vieta pašreizējā situācijā.
Ir mainījies mūsu dzīves ritms, un vērts pārskatīt savas vērtību skalas. Grūtāk ir tiem, kuriem nozīmīga bijusi ārējā dzīve un izrādīšanās. Bet tiem, kas dzīvojuši no iekšpuses uz āru, šis laiks ar visām mediķu rekomendācijām un sociālo kontaktu samazināšanu ir nesalīdzināmi vieglāks. Man šis bijis visradošākais laiks, jo pēc ilgāka pārtraukuma varēju atsākt gleznot. Visiem mums tagad ir iespēja padomāt un atbildēt sev uz jautājumiem – kur mēs esam, kur gribam doties? Vai viss, kur mēs bijām, tiešām bija tik labs, un vai pēc tā vērts ilgoties?
– Tam pa vidu notiek arī sabiedrības šķelšanās, kaismīgi tiek diskutēts par masku valkāšanu un sazvērestību teorijām, cits citu atdraugo sociālajos tīklos. Kā to visu neuztvert personiski?