Arhibīskaps Jānis Vanags: Ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis
Pēc sarunas ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu JĀNI VANAGU ir skaidrs – viņš neatbilst stereotipiskajam mācītāja tēlam. Tādam, kurš, samiernieciski smaidot, griež otru vaigu sitienam. Arhibīskapam ir savs stingrs viedoklis par daudzām karstā kartupeļa tēmām. Vēl viņā ir daudz cilvēcības, sava daļa sāpju un pāri visam – ticība.
Foto: Gatis Gierts
Pieturzīmes
• Dzimis 1958. gada 25. maijā.
• Studējis LU Ķīmijas fakultātē.
• Teoloģisko izglītību ieguvis LELB Teoloģijas seminārā,
1985. gada 1. decembrī ordinēts luterāņu mācītāja amatā.
• 1993. gadā ievēlēts par Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapu.
• Luterāņu baznīcas Misūri sinodes Konkordijas teoloģijas semināra Fortveinā (ASV) goda doktors teoloģijā.
• Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks. Māras Zemes Krusta III šķiras ordeņa komandieris.
• Precējies, sieva Baiba.
• Ir tēvs trijiem bērniem – Gatim, Kristam un Elizabetei.
2007. gada 10. decembrī Krists izgāja no mājām un pazuda. Nākamā gada jūlijā Krista mirstīgās atliekas atrada Daugavā.
Trīsdesmit dienas meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi.
– Tiekamies Lieldienu gaidīšanas laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē?
– Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt, – palikt savā vietā vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu? Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur garīgajiem vingrinājumiem.
– Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika?
– Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.
– Bailes jau gan dotas arī tādēļ, lai pasargātu mūs.
– Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teicis, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina, kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība…
