Anželika Grāsvalde: Ieslodzījumā man bija vieglāk, nekā ir tagad

Pati Anželika klusi atgriezusies Latvijā un mēģina visu aizmirst, lai sāktu dzīvi no jauna. Tas nebija viegli, tomēr izdevās viņu pierunāt intervijai.

«Pēc stundām, kas pavadītas kopā ar Anželiku, neiespējami viņu iedomāties kā Ņujorkas tabloīdu aprakstīto aukstasinīgo «kajaka slepkavu». Viņa ir sieviete, kas strādā ar bērniem un dzīvniekiem un palīdz sievietēm, kuras iepazinusi cietumā vai baznīcas draudzē,» rakstīja žurnāls «Elle», kad Anželiku intervēja pēc viņas iznākšanas no cietuma.

Vilnis piesmēla viņa laivu, tā apgāzās, es mēģināju airēt tuvāk, bet bija stipra straume…

Un, ar Anželiku runājot, sajūta bija tieši tāda. Vienkārša, tiešām vienkārša Rēzeknes meitene no ģimenes ar krievu un arī latviešu saknēm un Rēzeknes akcentu latviešu valodā. Un likās, ka vislabāk viņa vēlētos kļūt neredzama. 

Kas toreiz notika?

• 2015. gada 19. aprīlī pie Hudzonas upes laiks bija netipiski silts, taču pēc tam tas strauji pasliktinājās. Anželikai un viņas līgavainim Vincentam todien bija sezonas pirmais kajaku brauciens. Anželikai bija 35, Vincentam 46 gadi, viņi bija saderīgs pāris, un abiem patika atpūsties dabā. Viņi bija aizairējušies līdz Hudzonas upes salai, kur bija iecerējuši seksīgu fotosesiju, taču tam bija pārāk auksti. Tad abi mazliet iedzēra un izlēma atgriezties. Pulksten 19.40 glābšanas dienests 911 saņēma Anželikas zvanu – viņa izklausījās panikā. Vincenta kajaks apgāzies, viņš iekritis ūdenī, viņam nav glābšanas vestes, un viņa nevar pieairēties tuvāk. Pat sarunas ierakstā dzirdams vējš un viļņi. Tad viņa sauc, ka Vincentu vairs neredz, bet dispečers brīdina, lai viņa nedara neko riskantu, tikai airējas glābēju virzienā, kad redzēs gaismas. Kad ieradās glābēji, arī Anželika bija iekritusi ūdenī, taču viņai bija veste un glābēji viņu pārsalušu nogādāja slimnīcā. 

• 30. aprīlī Anželiku, kura kopā ar draugiem bija ieradusies pie Hudzonas gar krastiem meklēt pazudušo Vincentu, aizturēja, ilgi pratināja un pēc tam pa taisno ielika cietumā. Izmeklētāji lika galdā kārtis – to, ka Vincenta kajakam nebija aizbāžņa un pašam glābšanas vestes, ka Anželika vēlējusies viņa nāvi, ka pēc līgavaiņa noslīkšanas izturējusies neadekvāti, ka cerējusi uz Vincenta 250 000 USD lielo apdrošināšanas naudu, ka vilcinājusies ar zvanu glābējiem… Visa Amerika tam sekoja – Dreizera Amerikāņu traģēdija dzīvē! Vincenta ķermeni atrada mēnesi vēlāk. 

• 2017. gadā pēc divarpus cietumā pavadītiem gadiem Anželika tiesā atzina savu vainu nogalināšanā noziedzīgas nolaidības rezultātā. Atzina, ka izvilkusi aizbāzni līgavaiņa kajakam, apzinoties, ka viņš nav uzvilcis glābšanas vesti un Hudzonas ūdeņi aprīlī ir bīstami un auksti. Paredzēto apcietinājuma laiku viņa jau bija nosēdējusi. Varēja būt ļaunāk – viņu varēja apsūdzēt aukstasinīgā otrās pakāpes slepkavībā un ieslodzīt uz 25 gadiem. 

• Savukārt Netflix dokumentālā seriāla The Confession tapes (Grēksūdzes ieraksti) veidotāji, iedziļinoties minētajos notikumos, atraduši desmitiem savādu lietu – jau no pirmās pratināšanas, kur izmeklētāji Anželikai samelo, ka saruna būs kā psihoterapija pēc traumas un viss runātais paliks starp viņiem. Un, izmeklētājiem mainoties, runā 11 stundu, cenšoties izspiest atzīšanos. Bet Anželika ir pārgurusi, viņai sākas mēnešreizes un mājās palicis nepabarots kaķis. Pat bēdīgi slavenais kajaka aizbāznis, runājot ar ekspertiem, parādās citā gaismā.

– Zinu, ka jums ir sāpīgi un nepatīkami to atcerēties. Bet tomēr – kāpēc īsti Vincenta laiva apgāzās un viņš slīka? 
– Bija vairāki faktori. Mēs abi bijām dzēruši, lai arī nedaudz, – katrs pusotra aliņa. Jau ilgu laiku bijām uz ūdens, un, tik ilgi airējot, ļoti nogurst. Bija ļoti auksti. Vējš, lieli viļņi, spēcīga straume. Un Vincents nebija uzvilcis glābšanas vesti. Vilnis piesmēla viņa laivu, tā apgāzās, es mēģināju airēt tuvāk, bet bija stipra straume, un mani ātri aiznesa projām. Vincents kādu laiku turējās pie laivas. Bet ūdens bija pārāk auksts – pēc tam eksperti teica, ka tādā ūdenī cilvēks var izdzīvot tikai 8 minūtes. 

– Jūs apsūdzēja, ka laiva apgāzās 19.15, bet glābējiem piezvanījāt tikai 19.40, jo tīšām novilcinājāt laiku. 
– Tā nav taisnība. Es nezinu, kāpēc pirmajā pratināšanā tik pārliecināti to pateicu, bet laiks 19.15 nebija pareizs. Droši zināju tikai to, ka 19.04 biju sūtījusi īsziņu, un apmēram pēc tā noteicu nelaimes laiku. Es taču neskatījos pulkstenī, kad Vincents iekrita ūdenī! No manas puses bija muļķīgi to teikt. To pēc tam pavērsa pret mani. Man daudz ko nevajadzēja teikt. 

– Kad noslīka Vincents, Hudzonas upe bija vētraina un jūs abi bijāt upes vidū. Jūs neiekritāt ūdenī? 
– Iekritu. Bija tādi viļņi, ka pašās beigās es arī nenoturējos, redzēju, ka glābēju laiva jau brauc pretī, uz mirkli atslābu, un vilnis mani apgāza. Man no viļņiem nekad nav bijis bail, un man šķita, ka zināju, kā jāairē, – perpendikulāri vilnim. Bet pagriezos pretī otrai laivai, un mani apgāza. 

– Jums pārmeta arī to, ka nākamajās dienās pēc Vincenta nāves metāt ritentiņus, likāt sociālajos tīklos priecīgas bildes un vietējā bārā dziedājāt. Policija izsecināja, ka jūs neskumāt par drauga noslīkšanu.