Anna Rozīte: Šobrīd piedzīvoju lūzuma punktu
ANNA ROZĪTE pavisam nesen kļuvusi par diplomētu uztura speciālisti, un ar šo profesiju, visticamāk, būs saistīta arī viņas nākotne. Taču Annu joprojām mēdz dēvēt par TV dīvu. Ja ne ikdienas ieraksti Instagram, varētu teikt – viņa izvēlējusies diezgan noslēgtu dzīvi un vairāk domā par savu iekšiņu, nevis āriņu.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Dzimusi 1985. gada 27. janvārī.
• Ieguvusi bakalaura grādu LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rīgas Stradiņa universitātē programmā Uzturs.
• Vadījusi dažādus raidījumus televīzijā – Sems, Kinomānija, Koru kari un citus.
• Rakstījusi žurnāliem Marta, Stella, Klubs.
• Vairāk nekā 30 tūkstoši sekotāju Instagram.
• Precējusies, vīrs – Gints Feders, uzņēmējs, sabiedrisko attiecību speciālists.
• Mamma Emīlijai (9).
Man piedāvāja bildēties Playboy. Bija bail, bet es sev teicu: tu taču gribēji piedzīvojumus – lai iet rokenrols!
– Tikko esi ieguvusi uztura speciālistes diplomu. Ir vēl kas, ko gribētu iemācīties?
– Man visu laiku ir vairāki varianti, kur es gribētu studēt un ko vēl apgūt. Taču tas, ka vēlos daudz un uzreiz, arī pabojājis vairākus manas dzīves brīžus. Es daudz ko sagrābjos, cerot – tas būs ātri un viegli izdarāms, jo pati taču to vēlos. Bet vēlāk izrādās – vajadzīgs daudz vairāk laika, ieguldījumu un citu resursu, nekā biju iedomājusies. Pēdējos četrus ar pusi gadus biju aizņemta ar mācībām augstskolā, kas prasīja daudz enerģijas, piepūles. Paralēli realizēju arī citus projektus, vadīju pasākumus, pieteicos dažādām mācībām onlainā. Un ir jau arī ģimene, pienākumi mājās… Sapratu, ka nemāku pareizi aprēķināt ne savu laiku, ne resursus un galu galā esmu nelaimīga par projektiem, kurus pati esmu gribējusi īstenot. Jo vienkārši visa ir par daudz. Tāpēc man ļoti gribētos iemācīties dzīvot lēnāk, mierīgāk, neuzkraut sev par daudz. Pirms kaut kam teikt jā, paņemt pauzi – padomāt, vai vispār vajag.
– Kādu laiku bija modē visam, ko piedāvā dzīve, teikt jā. Tev acīmredzot jāmācās teikt nē.
– Nesen kaut kur lasīju – tev nav jājūtas vainīgai brīžos, kad izvēlies sevi. Tas man trāpīja īstajā brīdī īstajā vietā. Šo teikumu nēsāju sev līdzi un atgādinu ikreiz, kad man šķiet – nu kā es atteikšu, radīšu neērtības, cilvēki taču rēķinās ar mani… Ilgus gadus to tā neuztvēru, jo centos būt vienkārši labs un patīkams cilvēks. Tikai pirms kāda gada sapratu, ka īstenībā tas man ir pieradums – būt ērtai citiem, lai nevienam neradītu liekus uztraukumus. Sakot citiem jā, es bieži vien apdalu sevi, iegriežu pati sev, un diemžēl ik pa laikam tas joprojām notiek. Pateikt nē nav viegli, bet tas izdodas aizvien biežāk.
– Vai esi domājusi, no kurienes tas viss nāk?
– Tas noteikti ir saistīts ar bērnību. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija septiņi gadi, nedēļu dzīvoju pie mammas un nedēļu pie tēva. Bet es nevaru nosaukt konkrētus notikumus vai situācijas, pēc kuriem uz visu mūžu palikusi sajūta, ka nepieciešama atzinība, citu uzslavas.
