Anna Auziņa: Sievietes, kurām dzīvē ir veicies, neredz, kādas privilēģijas patiesībā bauda
Dzejniece Anna Auziņa. Viņa ir uzrakstījusi šokējoši atklātu grāmatu par sievietes ķermenisko dzīvi. Ļoti spēcīgu. Debija prozā, un uzreiz iekļauta Latvijas PEN iesaka – nozīmīgāko Latvijā izdoto grāmatu sarakstā. Turklāt ar pirmo numuru. Ar Annu šobrīd neizbēgami jārunā grāmatas kontekstā.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Tagad, kad mamma ir mirusi, mana grāmata nevar viņu apkaunot. Viņai arī nepatika, ja lieto krievu rupjos vārdus.
– Tikko izlasīju tavu Mājokli. Terēzes dienasgrāmatu. Vēl esmu iespaidos… Grāmatas centrālā ass ir miesa pret garu. Tu rādi fizioloģisko, kas ir tikpat dabiski izdzīvojams kā emocionālais… Terēze runā par mēnešreizēm, dzimumaktu, par kontracepciju, skaidri redzu to ginekoloģijas nodaļu, kurā viņa nonāk… Aizdomājos pati par savu intīmo dzīvi, ieraudzīju savu pieaugšanu un apļa noslēgšanās smeldzi, kad vecāki noveco. Tik spilgti uznira 80. un 90. gadu izjūta, ka arī es gandrīz varētu būt Terēze. Arī es taču līdzīgi spriedu, līdzīgi pieredzēju…
– Līdzās seksualitātei grāmatā ir arī citas ar miesu saistītas tēmas – piedzimšana, aiziešana. Gribēju atspoguļot arī problēmas, kas ticīgam cilvēkam var rasties, mēģinot ievērot noteikumus.
– Nolasāms autores personīgi izjustais, piedzīvotais, lai gan uzsver – tevi ar grāmatas varoni nav jāsaista.
– Pieļauju, visi domā, ka tas ir par mani, un tas arī nav nekas slikts. Ir daži manas dzīves fakti, neizbēgami, no tā neizvairos, bet kopumā centos no sevis abstrahēties. Negribētu, ka no šīs grāmatas kāds izdarītu secinājumus par maniem ģimenes locekļiem. Tāpat kā nevaram izdarīt secinājumus, pētnieciskus pieņēmumus par Vizmas Belševicas dzīvi pēc Billes, jo viņa ir pateikusi, ka tas ir daiļdarbs, kaut redzam, ka lielā daļā teksta biogrāfiskie fakti varētu sakrist. Pasaules literatūrā ir daudz grāmatu, kas ir vairāk vai mazāk autobiogrāfiskas, bet, paejot zināmam laikam, mums tas ir vienalga. Un vēl pēc kāda laika mēs jau pat vairs nezinām, vai šādi cilvēki ir dzīvojuši vai tie ir izdomāti. Bet literārais darbs paliek.
– Man ļoti patika stāstiņš ar apakšvirsrakstu Slavenais. Par Terēzes Amerikas braucienu, tur iepazīto pazīstamo Maskavas literātu, par pavešanu un pamešanu. Vēstījumā jaušama mūsdienīga ironija pret savu naivumu. Un nespēju nevilkt paralēles: tev taču arī bija karē matu griezums, tu arī biji literātu programmā Amerikā…
– Jā, bija tāda lieta. Tas bija mans pirmais brauciens uz Rietumiem. Pa ceļam apskatījos gan Ņujorku, gan Čikāgu. Nonācu Aiovas rakstnieku programmā, vienā no ASV slavenākajām vietām pie universitātēm, kur uzturas rakstnieki. Piemēram, arī Kurts Vonnegūts esot dzīvojis Aiovā.
