Anita Grūbe: No vadošās aktrises statusa nonācu situācijā, kad nav, kur iet
Kā krāšņs putns ANITA GRŪBE izceļas jebkurā sabiedrībā. Divdesmit gadu bijusi Dailes teātra primadonna – izcila klasikas repertuāra lomās. Piedzīvojusi gan karjeras triumfu, gan tās trauslumu… Un augšāmcelšanos, piepildot dzīvi jaunā profesijā.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Biju savā ziedu laikā, bet man pateica – paldies! Katrs nākamais galvenais režisors meklē savus aktierus.
Nu jau daudzus gadus Anita ir skatuves runas, runas mākslas un saskarsmes mākslas pedagoģe vairākās augstskolās.
Gan veiksmes gadus, gan skarbo laiku, kad teātris viņu izslēdza no štata aktieru saraksta, Anita atceras, neplivinoties abstrakcijās un nekoķetējot. Tikpat tieši viņa runā arī par savu skaistumu. Un par mīlestību. Šmauga kā smilga, mezglā saņemto matu zeltainais starojums viņu padara apgarotu. Latviešu Denēva.
– Beidzamajā laikā cilvēkiem vairs nemaz nestāstu, ka mana pamatprofesija ir aktrise…
– Dailes teātra štatā jūs paņēma vēl kā studenti. Jūs nevarēja nepamanīt diplomdarba izrādē 70. gadu beigās – Šekspīra lugā Sapnis vasaras naktī Titānijas lomā horizontāli šūpojāties uz nostieptas virves… Ilgi.
– Tagad tas šķiet neticami, skatītāji bija uzņēmuši laiku, cik ilgi guļu uz tā striķa, – izrādās, pusstundu… Kā mērkaķīši mēs tur starp virvēm lidojām. Ar Andri Bērziņu metām salto, dialogus runājām, stāvot otram uz pleciem. Darījām brīnumus. Lieliskie kustību pedagogi – Cukanovi, Veispals, Tenisons, Ferda – ārkārtīgi labi mūs sagatavoja, gandrīz kā baletdejotājus. Skatuves kustība mūsdienās ir pārprasta, domā, ka tā ir dejošana, – nē, tā ir turpinājums aktiera meistarībai.
Mans teātra laiks bijis pasakains – tik piesātināts, tik lielas personības līdzās. Mans skolotājs ir Arnolds Liniņš, teātra krustmātes un krusttēvs ir Artmane, Kantāne un Dimiters. Pirmajā sezonā, kad biju titullomā, Pāvuls lugā bija mans tētis. Kad atzinos, ka neko no lomas nesaprotu, viņš mierināja: «Nav jāsaprot, vienkārši skaties man acīs un dzīvo!» Joprojām atceros šo vienkāršo teikumu. Uz skatuves ir jādzīvo.
Diezgan dramatiski skan, bet tolaik es teātrī dzīvoju, cēlos un gūlos. Pusnaktī biju mājās, pēc skaistas lomas nevarēju aizmigt, biju nogurusi, bet enerģijas pilna. Un nevarēju sagaidīt rītu. Vienmēr ļoti agri gāju uz teātri, mani valdzināja pārtapšana, šis process – likt grimu, ietērpties senu gadsimtu kostīmā…
