Andris Keišs: Gribu, lai mana dzīve ir tāda, ka varu smaidīt visu laiku
Ar Andri diezgan regulāri sastopamies sporta zālē. Kādu rītu, sasvīdis pēc treniņa, viņš man norunā epizodi no Jura Poškus filmas Saule spīd 24 stundas, kurā viņa varonis Mārtiņš sarunājas ar savu sievieti. Par to, ka dzīve paiet un arī mīlestības vairs nav. Noskatos minēto filmu, un arī man ļoti patīk. Jo stāsts ir par piecdesmitgadnieka krīzi, kurā uzņēmējs pārdod uzņēmumu un dodas ceļojumā uz Ziemeļpolu, lai atrastu iemeslu dzīvot tālāk. Par to šoreiz saruna ar vienu no lieliskākajiem latviešu aktieriem Andri Keišu.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Pagājušā gada novembrī aizbraucu uz filmēšanu Jeruzalemē, un mūs gandrīz uzspridzināja.
– Teici, ka filmu esi noskatījies divas reizes un pēc tam divas nedēļas biji ļoti iedvesmots. Tevī ir gandarījums, ka tā ir tava labākā kinoloma. Kāpēc?
– Tā ir mana pirmā līdz galam galvenā loma, jo esmu gandrīz visās epizodēs. Un tajā ir profesionāla specifika, jo daudzās epizodēs nevis runāju, bet klausos. Tas ir nebijis piegājiens latviešu kino. Līdzīgi bija Viestura Kairiša pirmajā filmā Kāzas. Mēs toreiz pilnās burās filmējām, vēl noballējāmies un septiņos no rīta gājām gulēt. Pēkšņi no rīta operators saka, ka vēl viena bundža ar filmām palikusi, vajadzētu turpināt. Tu galvu nevari pacelt no spilvena, tevi uzgrimē, aizved uz jūras krastu. Stāvi un gaidi, kad beidzot tas beigsies. Beigās paģiru epizode bija pati spēcīgākā. Arī šajā filmā partnera klausīšanās radīja tuvplānus, kur nemainās neviens sejas muskulis, bet acīs nomainās piecas domas. Man tā nebija bijis.
