Andris Kalnozols – rakstnieks, kura debijas romānu izķer no grāmatnīcu plautkiem
Šoziem tieši tas arī notika. ANDRIS KALNOZOLS uzrakstīja savu pirmo romānu Kalendārs mani sauc, un mēs – tie, kuri lasa, – iemīlējāmies. Pirmā tirāža tika izpārdota četrās dienās, otrā – nedēļā, es savu eksemplāru dabūju tikai no ceturtās. Meitenes lika bildes Instagram un rakstīja, ka tā ir šābrīža trendīgākā literatūra, Facebook grāmatnieku grupas vienojās, ka Kalendārs jāiekļauj skolu programmās.
Foto: Matīss Markovskis
Par ko ir romāns Kalendārs mani sauc?
Negribam tev izbojāt lasīšanas prieku, izstāstot sižetu, bet varam pateikt, ka ļoti apskaužam, ja tev vēl priekšā iepazīšanās ar drusku savādo, bet ļoti sirsnīgo Oskaru, kuram iesauka ir Kalendārs. Kāpēc? Jo viņš ir iemācījies no galvas visas kalendāra vārdadienas, lai it kā zinātu, bet tomēr nezinātu meitenes, kurā klusiņām iemīlējies, vārdu.
Andris Kalnozols 5 teikumos
Secināju, ka esmu šovu nospēlējis 1200 reižu, un sapratu, ka vairs negribu būt aktieris.
1. Dzimis 1983. gadā, Talsos. Joprojām saka: «Manas pasaules centrs ir Talsi.»
2. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā leļļu teātra aktiera mākslu un maģistrantūrā – režiju.
3. Viens no eksperimentālā leļļu un objektu teātra trupas Umka, kas lielākoties darbojās ārzemēs, dibinātājiem. Bijis tās izrāžu līdzautors un aktieris. Iestudējis savus dramaturģiskos darbus Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātrī, Liepājas teātrī, par tiem saņēmis vairākas atzinības un apbalvojumus.
4. Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nominēts Latvijas Literatūras gada balvai 2021 kategorijā Gada debija.
5. Kopā ar labāko draugu Edgaru Samīti nodarbojas ar zemes darbiem, šogad arī audzēs kartupeļus pārdošanai.
– Jūtos vīlusies: gatavojos doties uz Talsu bīstamāko rajonu, kurā tavā romānā dzīvo arī Oskars, bet tu jau esi pārcēlies uz glītu namiņu ar mazdārziņu!
– Jā, burtiski pirms nedēļas mēs ar draudzeni un kaķi pārcēlāmies šurp. Un nav jau tie Ķīnieši tik bīstami, tās ir leģendas. Tur daudzās mājās nav ūdens, tāpēc dzīvokļi ir krietni lētāki, un tādos attiecīgi dzīvo cilvēki, kuru ienākumi ir zem vidējā. Pēc mammas nāves negribēju palikt viņas dzīvoklī. Pārcēlos uz Ķīniešiem it kā uz pāris mēnešiem, bet sanāca, ka uz trim gadiem. Tiesa, pagājušo gadu, kamēr rakstīju Kalendāru, biju Rīgā.
– Kāpēc Ķīnieši?
– Man bija pašizdomāta versija: deviņdesmitajos, kad modē nāca karatē un ņindzu filmas, tajā kvartālā tiešām bieži notika kautiņi. Tad nu domāju – tur kaujas, tāpēc to sauc par Ķīniešu kvartālu. Piezvanīju savai vēstures skolotājai, pajautāju. Izrādās, šāds nosaukums bijis jau divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tur katram dzīvoklim bija uzcelts savs sīkšķūnītis, viss blīvi apbūvēts, un kāds apskatnieks vietējā laikrakstā uzrakstījis: «Paskat! Kā Šanhajā!» Un pamazām Šanhaja pārvērtās par Ķīniešu kvartālu jeb Ķīniešiem. Talsos visi to zina. Bet nu jau man gribējās no turienes prom, jo katru rītu iet uz sinagogas pumpi pēc ūdens ir romantiski tikai stāstos.
– Mani pārsteidza, ka tu esi studējis un strādājis par leļļu teātra aktieri.
– Tā īsti nebija izvēle, jo aktieru kursus uzņēma reti un bija vai nu jāstudē šis, vai divi gadi jāgaida. Lai gan sākumā es lelles nemaz tā negribēju, beigās – gribēju ļoti. 2005. gadā, kad tikko pabeidzām augstskolu, mēs, četri kursabiedri, tādi spuraini un lecīgi, nodibinājām savu apvienību – Umka. Tās galvenais uzdevums bija parādīt, ka leļļu teātris ir arī pieaugušajiem. Mēs to ar baigo entuziasmu un pat agresiju, diemžēl arī apsaukājot kolēģus klasiskajā leļļu teātrī, bīdījām. Tagad pārlasu vecās intervijas, un ir drusciņ kauns. Bijām jauni un lecīgi, bet jāatzīst, ka mums arī ļoti labi veicās. Ar Umku mēs orientējāmies uz Eiropas festivāliem un lielākoties tur arī laiku pavadījām. Tie bija tādi ļoti dauzonīgi laiki.
