Andrejs Panteļējevs: Man ir zināma atkarība, bet tā ir laba atkarība
Daudziem ANDREJS PANTEĻĒJEVS ir un paliks atmodas laika aktīvists un politiķis, lai gan pēdējos gadus viņš ir aizrautīgs lasītājs un rakstītājs. Aprakstot izlasītās grāmatas, Andrejs pielaiž sev tuvu klāt, atklājot intīmas pārdomas ne tikai par lasīto, bet arī paša mūžā piedzīvoto.
Foto: Matīss Markovskis
Vienu reizi tēvs mani mazliet iepēra, un es atceros savu drausmīgo kauna izjūtu par to, cik nelaimīgi par to pēc tam bija abi vecāki.
Daudzi Andreju Panteļējevu pēc ilgākas pauzes atkal pamanīja Facebook grupā Izcilas grāmatas, kur viņš dalījās savās pārdomās par izlasīto. Tās uzrunāja, un nu Zvaigzne ABC izdevusi Andreja grāmatu Intīmi.. par grāmatām, kurā apkopotas personiskas pārdomas par 70 latviešu un ārzemju literatūras darbiem. Starp citu, šī nav Andreja pirmā grāmata – ar līdzīgu nosaukumu 2002. gadā apgādā Jumava iznāca viņa stāstu krājums Andrejs Panteļējevs runā intīmi. Lai arī pēc grāmatas vāka var nodomāt, ka tās ir Andreja pārdomas par politiskajām norisēm, tie ir smeldzīgi, dziļi un izjusti stāsti. Tagad šī grāmata ir retums, taču varbūt bibliotēkās to var atrast un izlasīt – noteikti ir vērts, jo parāda pilnīgi citu Andreju, nekā ierasts par viņu domāt. Arī šobrīd viņš raksta romānu, un arī tas nebūs par politiku. Taču stāstīt iepriekš Andrejs par romānu negrib, jo, kas zina, – varbūt beigās izmetīšot miskastē: «Sīkāk neko neteikšu, bet grāmatai jātop gatavai šogad. Termiņi man netraucē, jo neticu īsti tam, ka rakstnieks raksta sev. Ir gan tādi stāsti, piemēram, par Franci Kafku, ka viņš rakstīja it kā sev un draugam piekodināja, lai pēc viņa nāves visus manuskriptus iznīcina. Draugs to neizdarīja, un tagad mēs lasām Kafku. Taču viņš jau pats varēja visu sadedzināt, bet laikam zemapziņā tomēr negribēja, ka viņa darbu iznīcina… Tiesa, Nikolajs Gogolis sadedzināja savu Mirušo dvēseļu otro daļu, bet viņa stāsts vispār bija traģisks – mūža beigās piedzīvoja prāta aptumsumu. Pamatā jau vārds ir instruments mūsu savstarpējām attiecībām, un, ja tu lieto vārdu, tu zināmā mērā stājies tuvībā ar iespējamo šā vārda lasītāju. Varbūt kāds noraksta savus pārdzīvojumus, tomēr literatūra ir māksla, nevis psihoterapija un diagnoze. Lai gan grāmatā, protams, tā vai citādi atspoguļojas sajaukums no paša autora, viņa paziņu personībām un notikumiem, ar kuriem viņš saskāries.»
