Andra Federe-Muižniece: Es brīnos, tātad es esmu
Iespējams, plašākai publikai viņa vislabāk zināma kā bijušā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka sieva, taču mūzikas aprindās viņas vārds vairāk saistās ar aktīvu pianistes un klavieru pedagoģes darbošanos. Taču tas viss patiesībā maz ko pasaka par to, kas ir ANDRA FEDERE-MUIŽNIECE. Viņa ir kā spilgts zieds, kas uzplaucis tveicīgajā, saulainajā Venecuēlā, un, lai kur pēc tam ceļotu pa plašo pasauli, sirdī vienmēr glabājusi sauli un smaidu.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Tieši tas laiks, kad skaties otram acīs un velti nedalītu uzmanību, ir laiks, kad svini mīlestību.
– Duetam Incanto, kurā tu dziedi, šomēnes iznāk jauns CD Viss ir labi – Ziemassvētku dziesmas džeza apdarē. Vecas dziesmas jaunās skaņās?
– Jā, tās ir tradicionālās dziesmas, tikai Latvijā varbūt mazāk zināmas, taču, ja skaņā ir notverta pati Ziemassvētku esence, tā ir atpazīstama pat dziesmās, ko dzirdam pirmo reizi. Man ļoti patīk muzicēt duetā, tas ir mans formāts. Divām balsīm, kas ir atšķirīgas, tomēr saskan, kā mums ar Jekaterinu Hiļčuku, sanāk daudz siltākas un skaistākas harmonijas nekā vienai, turklāt duetā, lai arī katram savs ego ir mazdrusciņ jāsamazina, tomēr ir bauda, ko dod divas balsis, kas savijas kopā. Mani gan joprojām pirms katras uzstāšanās pārņem drudzis, un gribas jautāt: Andra, kāpēc tev šo vajag? Bet tad izej uz skatuves, jūti, ka no cilvēkiem nāk siltums, atver balsi… Tad var arī lidot.
– Tavi vecvecāki bija trimdas latvieši Venecuēlā. Atceros stāstu, ka viņi pieņēma kā īrnieku vācu jaunekli, ar kuru apprecējās tava mamma. Vai atceries, kā jūs Ziemassvētkus svinējāt tavā bērnībā?
– Venecuēlā Ziemassvētku vakars nebija gluži tādi klusie ģimenes svētki, kā ierasts pie mums. Cilvēki tur devās no mājas uz māju, ciemojās cits pie cita. Mūsu Venecuēlas draugi pat mazliet brīnījās, ka svinam citādi. Mēs, visa ģimene, braucām uz dievkalpojumu, bet vecāki no tā vienmēr aizbrauca projām mazliet ātrāk. Un tad vectēvs, kurš brauca ar auto līdz pat 92 gadu vecumam, kaitinoši lēni brauca mājās no baznīcas. Pagalmā vēl divreiz skaļi uzpīpināja. Tajā mirklī tēvs uzreiz ieslēdza savu lenšu magnetofonu, kurš ar pilnu jaudu atskaņoja Hamburgas baznīcu zvanus. Mums arī vienmēr eglīte bija ar īstām vaska svecēm, lai arī tas bija vājprātīgi riskanti, jo eglītes, kamēr no Kanādas atceļoja līdz Venecuēlai ar kuģi, jau bija stipri izkaltušas… Tādi ir mani bērnības Ziemassvētki. Un es joprojām cenšos svinēt Ziemassvētkus tā, lai šis vakars ir mazliet brīnums un kaut kas svēts.
