Alpīnists Kristaps Liepiņš: Visvairāk riskē tie, kas neriskē
Doma par interviju ar alpīnisma instruktoru un kalnu gidu KRISTAPU LIEPIŅU dzima aiz vēlmes beidzot parunāt par kādu pilnīgi citu realitāti. Par realitāti, kas pastāv ārpus aktuālajām ziņām, skaitļiem un ierobežojumiem. Jo kalni ir mūžīgi. Tie cilvēkam iedod to mēroga un virsskata izjūtu, kuras mums šobrīd tik ļoti trūkst. Sarunas sākumā atklājas, ka Kristapam un viņa sievai Kristīnei ir tapusi grāmata, kas ir pusceļā pie lasītājiem. Kristaps saka – tā būšot grāmata par mīlestību.
Foto: Matīss Markovskis
– Tiešām grāmata būs par mīlestību? Biju domājusi, ka par kalniem.
– Protams, grāmata ir par kalniem. Tajā pašā laikā arī par mīlestību – tie, kas reiz bijuši kalnos un pēc tam vēl un vēlreiz atgriezušies, sapratīs, kāpēc tā. Doties kalnos – tas nav viegli, tas nav lēti, tas nav droši. Tieši tāpat varētu teikt par mīlestību. Tā nekad nav vienkārša. Tā nav droša. Tā nevienam nav garantēta. Reizēm par to ir jācīnās. Tajā pašā laikā mīlestība ir skaista, tā aizrauj, iedvesmo, ceļ spārnos – sauciet to, kā gribat. Un tas ir kas vairāk par vienkārši – patīk. Jo tikai tad, ja ir grūti un tu būtu gatavs atmest ar roku, tomēr to nedari, tikai tad var sākt runāt par mīlestību.
– Laikam pirmoreiz dzirdu, ka mīlestību salīdzina ar kalniem.
– Bet man kalni ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Pirmoreiz tur nokļūstot, nepavisam nebija viegli, tas bija sasodīti grūti, bet arī vilinoši. Man toreiz bija divpadsmit, trīspadsmit gadu – tas ir laiks, kad pusaudzis meklē pašapliecinājumus, iespēju izcelties, un mana kalnu pārņemtība ļoti palīdzēja noturēties uz ceļa.
Visa mana dzīve ir bijis ceļš uz to, lai darītu to, ko gribi un arī kad gribi.
Astoņdesmito gadu sākums un vidus kalnos kāpējiem bija diezgan sarežģīts laiks, tas jau nebija kā tagad – vari aiziet uz veikalu un nopirkt visu, kas vajadzīgs. Ļoti daudzas lietas nācās pašiem meklēt un pat pašiem šūt. Mēs šuvām teltis, mugursomas, pat drošināšanas sistēmas paši gatavojām. Vienlaikus bija arī ļoti nopietni jātrenējas alpīnisma pulciņā, lai vispār tiktu uz kalniem. Varbūt tāpēc šī vēlme iesēdās tik dziļi un nekad nav pārgājusi. Visa mana turpmākā dzīve būtībā ir bijis ceļš uz to, lai darītu to, ko gribi un arī kad gribi. Man liekas, ka lielāka piepildījuma dzīvē nav. Tā ir zelta formula, pēc kuras ilgojas visi cilvēki. Tikai grūti sasniedzama, jā.
– Tev paveicās, ka to pusaudža enerģiju izdevās ievirzīt jēdzīgā gultnē, īpaši ņemot vērā, ka vecāki jau bija šķīrušies (Kristapa tētis ir aktieris un dziedātājs Edgars Liepiņš, mamma – aktrise Velga Vīlipa – red.).
