Akvelīna Līvmane: Man grūti skatīties filmas, kur aktrisēm piepumpētas lūpas
«Šis ir laiks, kad man vairāk jāveras pret sevi,» atzīst Akvelīna Līvmane. Viņa pieskata savas domas, no rītiem sev uzsmaida spogulī un pieņem to, ka mums jānoveco skaisti, bet dabiski. Tā bija sirdsgudra tumšas un īsas rudens dienas saruna ar aktrisi, kura vairs nejūtas kā aktrise, – tas palicis citā dzīvē, tā ir izlasīta grāmata.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
«Ko es vēl tādu jums varu pateikt?» viņa šaubījās pirms sarunas. Bet Akvelīnas dzīvesstāsts iedvesmo – jā, ir iespējams pārkāpt pāri sev un saviem uzskatiem, krasi mainīt dzīvi, atvērt to kaut kam pavisam jaunam un izprast pavisam jaunus pasaules dziļumus. Un to iespējams izdarīt arī tad, kad mūžs ir jau pusē.
– Katrā gada nogalē atkal un atkal iznāk jūsu lielais Mēness kalendārs Garam. Dvēselei. Miesai. Jūs pati arī dzīvojat pēc sava kalendāra?
– Tas iznāk jau astoņpadsmit gadu! Es pati neticu šim skaitlim! Pēc pirmā man likās, ka esmu uzrakstījusi visu, ko es zinu, – bet katru gadu atrodu kaut ko jaunu. Un nedrīkstu atkārtoties, jo vēl nesen man pienāca klāt kāda sieviete un teica: «Man ir visi jūsu kalendāri!» Gada sākumā sāku tam zīmēt tabulas, daļu datorā, daļu pati ar krāsām zīmēju uz papīra. Dienas Mēness zīmēs, pilnmēneši. Tad es to nododu, un atliek otra puse – dažādi teksti par dzīvi, par veselību, dvēselei, miesai un garam. Tos es vācu visu gadu.
– Kalendārs ir ieskatīšanās nākotnē, tāpat kā jūsu astroloģijas zināšanas. Iepriekšējie gadi mūs ir ļoti mētājuši, bet kādi jums izskatās nākamie?
– Nākamajiem jābūt mierīgākiem. Es neiedziļinos valstu horoskopos, tas ir pārāk sarežģīti. Bet vispārējie procesi sākas daudz ātrāk, pirms mēs tos pamanām. Arī Ukrainas karš nesākās tajā traģiskajā pagājušā gada februāra dienā, tas jau bija kaut kā rezultāts.
Vajag meklēt pierādījumus, ka kaut kur ir tie stiprie – ekstrasensi, astrologi un citi. Man ir bijusi vajadzība un es esmu meklējusi tādu palīdzību.
– Pēdējā laikā aktualizējušās diskusijas par karmas latviešiem. Kā jūs savā ceļā izšķirat, kur ir patiesība, kur šarlatānisms?
– Es domāju, ka šīs diskusijas ir domas spēka apšaubīšana.
– Bet jūs taču nenoliegsiet, ka ir krāpnieki, kas cenšas iedzīvoties no cilvēku lētticības?
– Es nenoliegšu. Ir cilvēki, kas to vienkārši izmanto. Bet viņu dēļ nevajag nogalināt to ticību, kas cilvēku var pacelt no vissmagākajiem emocionālajiem un pat fiziskajiem stāvokļiem! Tā ir doma, un domai ir ārkārtīgs spēks. Man ir tāda grāmata – Džo Dispenza Tu esi placebo. Tās autors pats ar domu palīdzību ir pārvarējis smagu mugurkaula traumu un ar piemēriem rāda, kā mēs varam sev palīdzēt. Viņš veicis encefalogrammas, lai parādītu, kas notiek smadzenēs meditācijas laikā, kas notiek citu procesu laikā. Ticība ir sinepju graudiņš. To nevajag iznīcināt ar apšaubīšanu, bet vajag meklēt pierādījumus, ka kaut kur ir tie stiprie – ekstrasensi, astrologi un citi. Man ir bijusi vajadzība un es esmu meklējusi tādu palīdzību, un redzu, cik liels spēks ir tam, kā es domāju par veselību un savu dzīvi.
