Aktrise un radiobalss Katrīne Pasternaka: Gribu sākt dzīvot savu dzīvi
Katrīne Pasternaka jau diezgan ilgi vairās no publiskiem pasākumiem un intervijām. Bet šoreiz viņa izlēma runāt. Tā bija gara, emocionāla un ļoti, ļoti patiesa saruna.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Ētera balss Radio Skonto Vidzemes frekvencēs.
• Aktrise, strādājusi Dailes teātrī.
• 10 gadu vadījusi LNT labdarības akcijas Labestības diena un Eņģeļi pār Latviju.
• Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
• Mamma – aktrise Lidija Freimane, tēvs – kādreizējais Latvijas Mākslas fonda direktors Jāzeps Pasternaks.
• Dzimusi 1957. gadā.
• Vīrs – aktieris Juris Kalniņš.
• Bērni – Kārlis un Dārta, mazbērni – Ītans un Kurts.
Tā bija arī citāda saruna, jo mēs runājāmies Radio Skonto studijā brīžos, kad Katrīnei nebija jābūt ēterā. Pa vidu intervijai es noklausījos laika ziņas un Gulbenes ziņas, sarunas ar laimīgajiem, kuri pēc pareizas atbildes varēs piedalīties lielajā izlozē, un dziesmu par brīnišķīgo dzīvi, kuru Katrīne pagrieza skaļāk – tik ļoti tā viņai patīk. Un vēl viņa bija izcepusi karašu ar savas bērnības garšu un sakūlusi zaļumu sviestu.
– Kāds tev ir šis neparastais rudens?
– Labs. Par spīti tam, ka, strādājot medijā, katru dienu saskaros ar informāciju par kovidu. Tikko tā bija realitāte arī mūsu ģimenē – manam vīram Jurim bija jāveic kovida analīze, un uztraukums mums bija milzīgs. Paldies Dievam, viss beidzās labi.
Pāris reizes esmu papu redzējusi sapņos. Bērnībā viņš atnākot vienmēr teica: «Čau, cāļuk!» Un sapnī es viņu pie tām durvīm sagaidu un samīļoju.
Rudens ir labs arī tāpēc, ka esmu gandrīz sasniegusi pensijas vecumu. Gribu sākt dzīvot savu dzīvi. Esmu to nopelnījusi. Esmu nostrādājusi 44 darba gadus. Slimības lapu esmu ņēmusi trīsreiz mūžā, kad dzima mani bērni. Manā dzīvē lielos vilcienos, lai arī ar kāpumiem un kritumiem, bijis viss, kam dzīvē ir jānotiek, aiz manis nāk bērni un mazbērni, un tad nav bail ne no krunkām, ne pases datiem. Vienīgais, no kā ir bail, – no pensijas apmēra. Un vēl – ja blakus ir īstais cilvēks, ja esam kopā, tad mani nebiedē arī, ka būs jāēd tikai cepti kartupeļi ar sīpoliem. Tāpēc gaidu to brīdi, kad varēšu izvēlēties: ja gribēšu, strādāšu, ja negribēšu – nestrādāšu. Man šeit ir ļoti labi kolēģi, es viņus visus mīlu, bet gribu mīlēt pa gabalu un palīdzēt tikai tad, kad kāds jāaizlaiž atvaļinājumā. Mana māsa dusmojas: ko tad tu darīsi – ar sirmu copīti staigāsi pa māju? Nē, es atradīšu, ko darīt. Cepšu maizi.
– Tomēr viegls mums šis rudens nebūs. Kas tavā dzīvē ir tās gaismiņas, kas var izvest cauri šai tumsai?
