Aktrise Maija Doveika: Esmu redzējusi, kādas sāpes bērnam nodara šķiršanās
Pēdējos gados Nacionālā teātra aktrise MAIJA DOVEIKA dzirksteļo, mirdz un spridzina. Loma pēc lomas un balva pēc balvas. Maija uzskata – uz skatuves nekas nav jāpadara skaistāks vai neglītāks. Lai gan viņa piedzīvojusi gan vienu, gan otru, viņas pārliecība ir – jārāda patiesība. Tā patiesība, kas atklājusies Maijai, daudziem šķiet nesaprotama. Tāpēc citu acīs viņa reizēm ir jocīgā. Kosmonaute.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Arvien vairāk kļūstu par feminisma noliedzēju. Es saku, ka sieviete ir vīrieša dēļ, nevis vīrietis – sievietes dēļ.
– Spēlmaņu naktī esi nominēta kā gada labākā aktrise par Jermas lomu izrādē Tukšais zieds. Pirms laika teici – daudzām lomām var vilkt paralēles ar tavu dzīvi.
– Ja laiks iet un nepiepildās tavi sievietes sapņi, tu arvien vairāk pieķeries kādiem paralēlajiem sapņiem. Un es teiktu, ka Jermas sapnis par bērnu ir paralēlais, nevis primārais sapnis. Bet galvenais šajā stāstā ir iznākums – novākt šķēršļus, traucēkļus brutālā veidā. Ne katrs to var izdarīt. Par Jermu kāds kritiķis teica: vēlēdamās radīt, viņa nogalina. Tiek sagrauts ļoti skaists sapnis. Zūd cerība. Bet Jerma nespēj atvadīties no sapņa… Vai nu tu atvadies no savas ilūzijas, vai tavs sapnis satriecas ar realitāti, un no tā nekas vairs nepaliek pāri.
– Bet sapnis jau ir tikai ilūzija. Nekas reāls.
– Sapnis ir cerība par gaidāmo, gribēto. Ja tu kaut ko gribi, tas šķiet ļoti vērtīgs, liels un skaists. Jautājums – kā pie tā varētu tikt? Mēs netiekam pie visa, ko vēlamies! Jāsaka, par laimi. Bet, kamēr tu nonāc pie sapratnes – par laimi, netiekam, nevis – par nelaimi, netiekam… Lūk, tas ir grūti ejams ceļš. Bet, ja to izej, ja vari pateikt: «Paldies Dievam, nedabūju to, ko tik ļoti gribēju,» – tam ir patiesa vērtība. Bet ieciklēties, kaprīzēties ir bērnišķīgi, absurdi, tā ir apmātība.
Es zinu, kā tas ir – atdot kaut ko, kas tev ir ļoti dārgs. Sākumā tu nemaz nespēj, tev liekas – daudz vienkāršāk būtu, ja tev fiziski izplēstu kādu gabalu, nekā izplēst no savas sirds, apziņas un prāta kādus elementus. Neiespējami! Bet tad pienāk brīdis, kad dievišķa roka nāk palīgā, un tu iegūsti svabadību. Tieši svabadību, nevis brīvību – atraisīšanos no verdzības, jūgiem, kuros pats esi iejūdzies. Ja tu esi svabads, tu esi neuzvarams.
