Aktrise Madara Botmane: Pasaule var iztikt bez manas dzīves atrādīšanas
Pēc intervijas viņa piezvana un saka: «Jautāji, kas manī ir mainījies. Es noformulēju – manī ir liela brīvības sajūta.» Madara Botmane ir ne tikai Nacionālā teātra aktrise, bet arī tērpu māksliniece un interjera dizainere. Bet šobrīd visvairāk – mamma.
Foto: Aiga Rēdmane-Raģele. Stils: Agija Vismane
Ir lietaina jūlija pēcpusdiena, kad tiekamies Madaras mājās. Pēdējās dienās līst tik nomācoši daudz, ka Madara no brīvdienām pie jūras atgriezusies ātrāk. Rīgas dzīvokļa durvīs mani sagaidot, viņa pietur dobermaņa šķirnes suni ar fascinējošu vārdu – Nikaragva. Viņš ir īsts miera un draudzības iemiesojums. Vēl mājās ir kaķene, kura vienā mierā asina nagus pret Nikaragvas dīvānu, un kāds mazs cilvēks, kuru sastopu pirmoreiz. «Zemgus Vagentrocs,» Madara iepazīstina. Madaras un viņas vīra, teātra režisora Regnāra Vaivara dēls. Zemgum ir četri mēneši, un ar savu atnākšanu esmu iztraucējusi viņa diendusu.
Regnārs ir cilvēks, kurš mani var pārklāt, apklāt un nosargāt. Man vajadzēja viņa lielumu un siltumu.
– Tava dēla uzvārds liecina – pirms kāda laika presē izskanējusī ziņa, ka jūs abi ar Regnāru esat mainījuši uzvārdus, nav bijis joks.
– Nav gan. Jau pirms vairākiem gadiem nomainījām uzvārdu – uz Regnāra dzimtas uzvārdu Vagentrocs. Regnāram bērnībā stāstīts, ka prezidenta Ulmaņa uzsaukuma rezultātā latviskoti uzvārdi, bet pēc tam atklājās, ka bijis citādi – tas mainīts, jo Regnāra radinieki dienējuši Latvijas armijā, un, ienākot krieviem, ar vācu uzvārdu varētu būt problēmas, tāpēc to nomainīja. Regnārs bija meklējis tulkojumu, un viens no tiem nozīmējot – uzdrīkstēties, neskatoties uz… Uzvārds katrā ziņā atbilst gan Regnāram, gan nu jau arī man. Kad precējāmies, es nejutu, ka man vajag pāriet Vaivares uzvārdā.
