Aktrise Lelde Vikmane: Mums ir uzdevums būt laimīgiem, jo cita laika nebūs
Ar Leldi tiekamies kādā Miera ielas tējnīcā – ir 21. oktobris, un to vēl drīkst darīt. Mēģinām izvēlēties tēju pēc aprakstiem viesmīles atnestajā kartē. Ņemsim Matemātiķiem, kas uzlabos domāšanas ātrumu vismaz divas reizes? Vai Nirvānu, kurai gan ir rūgta garša, bet salda iedarbība, līdzīga opijam? Beidzot Lelde palūdz vienkāršu zaļo tēju ar jasmīnu: «Palielu, karstu, aromātisku un nesaldu.» Vai mēs maz novērtējam, cik tā ir brīnišķīga iespēja – satikties, parunāties un palūgt, lai kāds tev pagatavo jasmīnu tēju?
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Laimīgi iesprūdusi
Lai gan pēdējos – nu jau gandrīz desmit – gadus Lelde dzīvo Parīzē, kopš pavasara viņa ir Rīgā. Kopā ar savu franču vīru Ēriku. Te ir Leldes mamma: «Viņai jau ir diezgan cienījams vecums, un no sava piektā stāva dzīvokļa mamma daudz apkārt nestaigā. Visu vajadzīgo piegādājam mēs.» Rīgā ir arī Leldes dēls Rūdolfs – Rūdis, Rū –, atgriezies no Londonas, kur strādāja par fitnesa treneri, bet tagad aizrāvies ar bitēm un cītīgi strādā pie gudrām elektroniskām ierīcēm, kas biteniekiem palīdzēs no attāluma uzraudzīt dzīvi stropā. Tik tuvu visi kopā viņi nav bijuši jau ļoti sen, un Lelde saka: «Šajā dīvainajā laikā, kas liek justies kā mazai skaidiņai vētrainā jūrā, ir ļoti jauki sajust, ka patiesībā tu esi uz kuģa. Varbūt pat uz glābšanas šķirsta. Situācija Eiropā, visā pasaulē ir daudz sarežģītāka. Mēs šeit, Latvijā, visu vasaru pavadījām kā Dieva ausī.
Dzīve jau tā bieži vien ir tik sāpīga, ka gribas sevi pažēlot, pasaudzēt un neradīt liekas traumas. Nenobrāzt rētu no jauna.
2019. gada aprīlī mani ievēlēja par Eiropas Latviešu apvienības (ELA) kultūras nozares vadītāju. ELA apvieno 25 biedrorganizācijas no 19 Eiropas valstīm un pati ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) sastāvdaļa. Katrā biedrorganizācijā apvienojušies diasporas aktīvisti, kas cenšas, lai arī ārpus Latvijas tiktu saglabāta latviešu valoda un mūsu kultūras tradīcijas. Tie ir apbrīnojami cilvēki, ar kuriem es vēl tikai pamazām iepazīstos, jo viņu ir ļoti daudz. Tajās 25 organizācijās ietilpst pāri par simts kopu: kori, deju ansambļi, folkloras kopas, muzikanti – tādi kā Dūdalnieki vai Stokholmas spēlmaņi –, amatnieki… Kā kultūras nozares vadītājai februārī man bija jāpiedalās sanāksmē Ārlietu ministrijā. Sanāksmi pārcēla, un es nolēmu vēl kādu laiciņu palikt Rīgā. Te taču ir tik daudz, ko baudīt, – teātri, muzeji, opera! Un man šeit vēl arvien ir dzīvoklis, jo braucu šurp vairākas reizes gadā, un parasti arī vasaru pavadu Latvijā. Atlidoja arī Ēriks. Viņš strādāja diezgan atbildīgā amatā aviosabiedrībā Air France un pamazām gatavojās doties pensijā. Tad pienāca 13. marts, un nekur aizlidot jau vairs nevarēja.
