Aktrise Laura Siliņa: Ilgu laiku vispār nevarēju ieiet baznīcā kā ēkā

Pirms garās pauzes redzēju Lauru kā Baibiņu nu jau par leģendu kļuvušajā Pūt, vējiņi! iestudējumā ar daudziem dejotājiem, kuri, gluži kā daļa no scenogrāfijas, te attēloja jūras viļņus, te sabiedrības nosodījumu; arī kā Alisi Brīnumzemē krāšņajā izrādē bērniem. Daži viņu atpazīs kā Lauru no Akas. Bet šajā pavasarī Laura Siliņa sāpīgi un spilgti uzmirdz kā Maja izrādē Sievietes daļas.

Pēc vairākām tikšanās reizēm ar Lauru man paliek tīra, balta, gandrīz caurspīdīga pēcsajūta. Un nojausma par milzīgu spēku, kuru viņa māk lietot filigrāni precīzi, jo Laura ļauj sev nesasteigt, viņa grib ieraudzīt asi un saprast līdz galam.

Indra Roga man teica, ka ir divu veidu aktieri – ar superbiezu ādu un vispār bez ādas. Es simtprocentīgi esot bezādas aktrise.

– Sarunu es gribētu sākt citādi, bet, to nepasakot, ir neiespējami saprast noskaņu, kādā esam satikušās. Šodien rit kara Ukrainā piektā diena.
– Es vēl esmu šoka stāvoklī. Man pirmo reizi mūžā bija fizioloģiska trauksmes reakcija. Mazgāju traukus, meita virtuvē pie galda no kurpju kastes taisīja mājiņu spēļu pelītei, un no domu kontrasta mani pārņēma drebuļi, izsitās sviedri. 

Arī teātrī visiem ir grūti spēlēt. Pirmā izrāde pēc kara sākuma man bija Aka. Pēc tās sēdēju un domāju – ko mēs te vispār darām? Gandrīz neiespējami koncentrēties. Vienīgais, ko es sapratu, – es nedrīkstu pretoties šai sajūtai. Šī apjukusī un izmisusī, pat bezjēdzīgā izjūta ir jāņem līdzi uz skatuves. Tad izrāde skan pavisam citādi. Izslēgt – tā būtu mānīšanās. 

Lai gan mēs paši neesam piedzīvojuši karu, domāju, ka bailes un trauksme mums ir gandrīz gēnu līmenī, jo esam dzirdējuši vecvecāku stāstus. Līdz šim tie šķita kā teikas, un tagad tie atdzīvojas šaušalīgā veidā.

– Tavā ģimenē arī ir tādi stāsti?
– Jā, manas omītes vecākus un māsu izveda.