Aktrise Ieva Segliņa: Pa šiem gadiem esmu iemācījusies pati būt tā, kas sevi sargā
Runājot ar Dailes teātra aktrisi IEVU SEGLIŅU, gluži vai fiziski sajūtams, cik ļoti viņa mīl teātri. Ieva ir bezgalīgi trausla un skaista, teju ēteriska, viņā ir kaut kas netverams – kā ne no šīs pasaules, bet tik ļoti vajadzīgs tieši šai pasaulei.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Dzimusi 1990. gada 1. maijā.
• Debitējusi Dailes teātrī 16 gadu vecumā, vēl būdama skolniece, kad režisors Dž. Dž. Džilindžers viņu uzaicināja titullomā izrādē Lolita. Par šo lomu nominēta Spēlmaņu nakts 2006/2007 balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks.
• Studējusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolā-studijā, kur kursa vadītājs bija režisors Romāns Kozaks.
• Dailes teātra štata aktrise kopš 2011. gada.
• Šoruden saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu Skatuves nagla par Raiņa lomu izrādē Smiļģis.
• Precējusies ar Nacionālā teātra aktieri Artūru Krūzkopu, trīs gadus veca dēliņa Alberta mamma.
Dailes teātris nemāk un nevar eksistēt mērenā mierā, tam ir nepieciešami lieli izaicinājumi un nemiers.
– Kāds jums bijis šis gads?
– Tas nesis diametrāli pretējas izjūtas – no absolūti dziļām skumjām līdz absolūtai laimei, priekam un mieram. Un viss tik strauji un krasi mainās – es mācos tam pielāgoties, bet man ne vienmēr sanāk. Vissmagāk trāpīja pēdējais lokdauns. Līdz tam profesionāli pat likās interesanti, sevišķi sākumā, kad veidojām pirmo Zoom izrādi Jūsmotāji. Taču ar katru nākamo darbu sapratu – tas nav man, es nemāku un negribu strādāt un komunicēt caur ekrānu. Un tad novembrī, kad jau bija plāni turpmākajam pusgadam, pēkšņi viss mājsēdes dēļ pilnībā apraujas un ir tukšums. Tas manī trāpīja ļoti emocionāli, tiešām biju dziļās skumjās. Bijām taču darījuši visu, lai kļūtu labāk… Bet tad spontāni (kas man nav raksturīgi) pieņēmām lēmumu kaut kur aizlidot, aizvest dēlu viņa pirmajā ceļojumā. Izvēlējāmies vietu, kur ir droši, – Barselonu, jo tur saslimstības rādītāji tobrīd bija ļoti zemi. Tas bija labākais lēmums, kādu varēja pieņemt, jo Barselonā skumjās izjūtas tika izslēgtas kā ar slēdzi. Vispirms jau tā sajūta – esi lielpilsētā, cilvēki čum un mudž. Pirmajā dienā tas likās pat jocīgi, jo neesi radis būt cilvēkos. Bet pēc pusotras dienas atslābām un ļāvāmies dzīvei. Pavadījām tur astoņas dienas, un tas bija tieši tik, lai pēdējā dienā domātu – ir labi, esam ieguvuši tieši to mieru, ko mums vajadzēja, varam atgriezties mājās.
– Šī ir jūsu desmitā sezona teātrī, un saprotu, ka jūtu gradācija šajā laikā bijusi no mīlestības līdz – sauksim to tā – realitātei mīlestībā.
– Mīlestība nekur nav pazudusi, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet ceļā ir gājis ļoti, ļoti dažādi. Sākot jau ar ienākšanu teātrī – tikko vēl biji students, biji skolā, kas ir rūpju un mīlestības pilna pasaule, un tagad tikai sāc apjaust, kas notiek apkārt, ka ne visi ir koncentrējušies uz to, lai tev izdotos, bet pašam ir jācīnās un jādara. Turklāt teātrī es ienācu viena. Skolā man mācīja – visu darām kopā, ejam uz vienu mērķi.
